Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums

Uzrakstītie mirkļi - Cita puse

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties.

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…”

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?
Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?

Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī sola…Kā var nesolīt, vai ne? Ja ir tik daudz gaidītāju. “Tev tikai jāatnāk ar savu stingro roku un mani jāizpestī! Un tad būs labi. Bet, kamēr tu nenāc ir slikti! “ Idializējot savu sapņu tēlu tik daudzi iekrīt lamatās. “Kā tad tā, es taču ticēju, cerēju, bet tu..? “ Un šī nemitīgā gaidīšana. Mums visu ideālu vajag, pat augļus un dārzeņus veikalā ar ideālajām, pareizajām formām. Tad nāk ķīmiķi un to lietu nokārto, jo mēs taču gribam, lai tas ko ēdam arī skaisti izskatās.

Došanas prieks neprasot pretī?
Došanas prieks neprasot pretī?

Es gaidu, lai par manu laipnību laipnība būtu pretī. Tā nav patiesa laipnība. Tās gaidas jau sevī ietver: “Tev jādod pretī! No tevis pienākās!” Tās gaidas sevī ietver slēpto pieprasījumu. Īsta laipnība neko negaida pretī, tāpat kā saule jaukā vasaras dienā negaida, ka cilvēki viņai pretī kaut ko dos par to, ka tā silda. Sildīt ir viņas būtība, nav neviena pieprasījuma, nav neviena “dod pretī”.

Uzdāvini manu dāvanu kādam citam…
Uzdāvini manu dāvanu kādam citam…
Paklau, vai šajos Ziemassvētkos man domāto dāvanu vari uzdāvināt kadam citam, kam vairāk vajag? Tu atnāksi pie manis ar tukšām rokām, bet tās būs pilnas ar citu cilvēku prieku. Man visa kā ir gana, patiešām. Man nevajag ne jaunu džemperi, ne jaunas kurpes, ne jaunu datoru un jaunas bikses. Man uz galda ir ēdiens, man visa ir daudz. Uzdāvini manu dāvanu kādam citam, kam varbūt sen neviens nekā nav dāvinājis. Uzdāvini savu klātbūtni tam, kam vientulība, smaidu, kas nobēdājies. No sirds… Pie manis atnāksi ar tukšām rokām, bet tās būs pilnas….
Pasaule dzīvo, pasaule notiek….arī mēs…notiekam…
Pasaule dzīvo, pasaule notiek….arī mēs…notiekam…

Tik viegli ir vēlēties kaut ko citu. Parasti tas rodas, kad nav apmierinājuma ar esošo, tad vajag citu… Citus dzīves apstākļus, citu darbu, citu valsti, citu mīļoto cilvēku… Tieši neapmierinātība pamudina uz kaut ko citu. Tad liekas, ārējie apstākļi jāpamaina. Bet, reti kad – jāpamaina savs skatu punkts, jo tieši tas parasti iesprūst.

Cik ļoti…es…Tevi…
Cik ļoti…es…Tevi…

Cik ļoti…es…Tevi…

Nē, nē-nav beigu…
Nē, nē-nav beigu…

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

Kā smilšu pilis jūras krastā…
Kā smilšu pilis jūras krastā…

Smilšu pilis jūras krastā, tā visa mūsu dzīve. Un nav zināms kurā brīdī kāds vilnis tās noslaucīs. Nav zināms! Jūras krastā tās celtas, kamēr jūra mierīga, tikmēr tām ir iespēja būt, bet ne uz visiem laikiem, jo jūra ir mainīga, vēja stiprums, kas iekustina ūdeni te palielinās, te samazinās. Un neviens nezin, kurā brīdī smilšu pilis jūras krastā atkal par smiltīm pārvērtīsies. Tās jau nepazūd, vien par smiltīm pārvēršās. Un tad liekas, ka visi pūliņi ir bijuši veltīgi. Bet, nav jau velītgi- kamēr tā pils tur jūras krastā stāv, tā iepriecina. Nav laikam nekā jaukāka, kā darīt dzīvē to, kas iepriecina……citus….!

Šodien pamanīju, kā jūs novecojat, mani mīļie
Šodien pamanīju, kā jūs novecojat, mani mīļie

Es šodien pamanīju, kā jūs novecojat, mani mīļie. Nekad vairs nebūs tā, kā bija iepriekš. Es jūs iepriekšējos gribu-mūžīgi jaunos un spēcīgos… Nav…viss pārvērties.

Bez iemesla nekas nenotiek!
Bez iemesla nekas nenotiek!

Man patīk doma par uzkrātajiem iemesliem. Pretējā gadījumā ir tik daudz neatbildētu jautājumu. Kāpēc ar viņu tā notika, kāpēc ar mani tā notiek? Kāpēc es to esmu pelnījis?

Labāk, lai vairojas….līdzpriecāšanās!
Labāk, lai vairojas….līdzpriecāšanās!

Kāpēc viņam, bet man nē? Mūžīgais retoriskais jautājums ieskanas, kad kāds dabū vairāk. “Ar ko viņš labāks par mani?” Netaisnības sajūta. “Kā tad tā- viņš dabū, es nē?” Un arīdzan trūkumcietēja sajūta. Tajos brīžos, kad kāds saņem vairāk, ir veiksmīgāks, izveicīgāks, skaistāks… tajos brīžos ieslēdzas nenozīmīguma sajūta (Kāpēc viņš, bet ne es?)

Alkoholiķis
Alkoholiķis

“Ko gan darīt ar šito plenci, dzērāju? Pasakiet, ko!”, viņa izmisumā izbļauj savu bezspēcību. Viss ir izmēģināts, bet nekas nemainās… “Atkal mēms, pielējies… Ir dauzīts, lamāts, nekā… Atkal pillā un pillā… Nu kad tas vienreiz beigsies? Kad? “ Nekad….

Nekā personīga JEB katrs cīnās pats ar sevi
Nekā personīga JEB katrs cīnās pats ar sevi

Ir milzīga atšķirība – rakstīt tā, lai patiktu, vai pierakstīt to, ko sirds runā. Patiesībā to var attiecināt uz jebkura veida saskarsmi. Tīri cilvēcīgi gribas patikt. Kuram gan nepatīk justies pieņemtam. Bet sirdsgudri lūkojoties – tāda mērķtiecīga vēlme patikt vienmēr beidzas ar fiasko. Tādu iekšēju fiasko, jo sāc runāt ne to, ko domā patiesībā. Sāc izlikties par kādu citu. Un kur neesi patiess, tur sirdis viena otru satikt nevar. Tātad, nevar arī sadzirdēt! Tad kāda jēga vispār rakstīt..?

Cik ļoti man paveicies!
Cik ļoti man paveicies!

Viļņveidīgi viss notiek. Tikko biji spēka pilns, tagad spēku izsīkumā. Priekus nomaina skumjas. It kā būtu spiests izdzīvot vai tieši pretēji piedzīvot dažādus dzīves uzliktus momentus. Bet, vai patiešām dzīve tos uzliek? Kas tā ir par tādu programmu, kura katram ir savādāka. It kā uzkrāta vai kaut kad ierakstīta un tagad atskaņota. Jo, ja nebūtu šīs programmas, tad mēs visi vienlīdzīgi izjustu vienu un to pašu, tad nebūtu dažādības. Bet dažādība ir, tātad tai ir kaut kādi iemesli- kāpēc viens sajūt laimi, tajā pašā laikā cits nelaimi. Ja ir dažādība, tad tai ir kaut kādi iemesli, mums nezināmi, bet iemesli noteikti ir.

Cik baltu…
Cik baltu…

Uzkritīs sniegs un visu apsegs. Tad netīrumi, kas uz zemes balti kļūs, it kā izgaisuši.

Balta lapa…
Balta lapa…

Tukša, balta lapa, nekas nav uzrakstīts, nekas nav izteikts. Tukša, bet pilna ar iespējām. Domas šaudās šurpu turpu. Kura būs tā pirmā, kas aizķersies? Kura būs visa iesākums?

Kaut kas taču paliek?
Kaut kas taču paliek?

Es stāvu tumsā un nezinu, kas vairs esmu.

Nomierinies….un tad!
Nomierinies….un tad!

Papriekšu ir vajadzīgs mierīgs prāts. Cik daudz visādu muļķīgu, bezjēdzīgu lēmumu ir pieņemti nemierīgā prātā. Kad prāts ir nemierīgs tas grib visu atrisināt un reaģēt uzreiz. Kad nemierīgs tas, tad neskaidrs. Kad neskaidrs, tad lietas, apstākļus nevar skaidri redzēt, tad emocijas šļakstās.

Piedot…
Piedot…

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

Mēs atnāksim rīt…
Mēs atnāksim rīt…

Mēs atnāksim rīt, kad nekā vairs nebūs. Šodiena nemitīgi pārtop par vakardienu, arī tās vairs nebūs.

Sirdsdraugs
Sirdsdraugs

Zini, es tev novēlu LABU DRAUGU!

Kamēr esi…tikmēr
Kamēr esi…tikmēr

Laika mums vienam priekš otra ir ļoti maz. Tikai liekas, ka daudz. Tu it kā esi un ir tik ļoti pierasts. Bet, pēkšņi- Tevis vairs nav… Zini, tas pieradums ir tik mānīgs, jo neļauj pa īstam novērtēt Tavu klātbūtni. Visu laiku taču liekas, Tu būsi, viss būs kā vienmēr, kā vienmēr, kā vienmēr…Nekur Tu neliksies- un te pēkšņi…. Tevis vairs nav…?

Pēc klusuma prasās
Pēc klusuma prasās

Starp trokšņiem klusums pazūd. Dažbrīd ir tik grūti paklusēt, ieklausīties, pierasts trokšņot, pļāpāt, aizpildīt, noslāpēt klusumu.

Kāpēc vienmēr PA LABAM nav labi?
Kāpēc vienmēr PA LABAM nav labi?

Papļāpāsim par šo – kāpēc būt LABAM ne vienmēr IR LABI. Un kāpēc pa labam ar visiem bieži vien ietver šo mazo piebildi – izņemot sevi.

Lai Tev labi…
Lai Tev labi…

Viss sakrātais, vai patiešām izzūd? Kādam dāvātais prieks, labs vārds, palīdzība… Vai patiešām tas izzūd? Vai varbūt tieši pretēji uzkrājas netaustāmi, neredzami… Labsirdība kļūst redzama tikai tad, kad notikusi darbība. Bet, domas- lai tev labi klājas, lai tev nav grūti, lai tev ir ko paēst, lai tev nesaltu, lai tu būtu laimīgs…. Vai tās izdomātas izdziest, kā ugusnkurs?

Kā var izdarīt tā, lai nav laika sliktām domām?
Kā var izdarīt tā, lai nav laika sliktām domām?

Kā var izdarīt tā, lai nav laika drūmām, sliktām domām? Nevar taču nedomāt. Tas šķiet notiek automātisku un nevar pavēlēt- nedomā par to. It īpaši kaitinoši liekas vārdi: “Būs jau labi!” “Nu nebūs!”, saka pretī tās drūmās domas, jeb šu drūmo domu kopums.

Ārējie apstākļi nenotiek, lai padarītu mūs laimīgus!
Ārējie apstākļi nenotiek, lai padarītu mūs laimīgus!

Ārējie apstākļi nenotiek, lai padarītu mūs laimīgus. Puķe nezied, lai padarītu laimīgu, bet gan zied pati par sevi (tai ir bijis iemesls- sēkla, kura attiecīgos apstākļos varēja sākt nobriest un izveidojās puķe). Koks neaug, lai kaut kādā veidā mums iepatiktos, negroza savus zarus, lai iepatiktos. Arī mājas uzdevums nav padarīt mūs laimīgus, tā vienkārši ir. Un arī cilvēku uzdevums nav padarīt laimīgu. Visi ārējie apstākļi ir ārpus mūsu kontroles, tie nepakļaujās tam jocīgi pieņemtajam likumam- tu esi, lai es būtu laimīgs. Nē, tieši pretēji, viss notiek kaut kādu savu iemeslu dēļ, neatkarīgi no tā patīk man tas vai nepatīk. Pasaule eksistē savu iemeslu dēļ, ne dēļ manis. Ja kaut kur kaut kas notiek, tad tam ir savs konkrēts iemesls.

Ārējais skaistums
Ārējais skaistums

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

Žēlums pret sevi
Žēlums pret sevi

Žēlums pret sevi- kurš gan būtu iedomājies, ka tas ir tik slimīgs? Es nekas neesmu, man nesanāk, nepietiek tā un šitā, citiem ir un man nav, ak es nabadziņš! Vai arī man bija kaut kas labs, bet savas augstprātības pēc to pazaudēju un tagad šaustu sevi…

Jaunākie raksti

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums