1.Ja tev ir sāpīgi izteikt kadam kritiku, tas nozīmē, ka droši vari to darīt. Ja tev ir kaut mazākā bauda no kritikas izteikšanas, tas nozīmē, ka labāk būtu turēt mēli aiz zobiem. /Endrū Millers/

Ja cilvēks nepieņem sevi, viņš meklēs CITU ATZINĪBU. Tas ir tikai dabiski.
NORAIDOT SEVI, cilvēks noslēdzas. Tādejādi nogriež enerģijas piegādi sev. Un to kaut kur ir jādabū. Caur citu novērtējumu tas daļēji izdodas. Un šī citu atzinība kļūst par atkarību.

Es vēlos tev pastāstīt kādu senu stāstu par vīru, kurš neticēja mīlestībai. Tas bija parasts cilvēks, tāds pats kā es un tu, taču no citiem viņš atšķīrās ar savu domāšanas veidu: viņš bija pārliecināts, ka mīlestība neeksistē. Protams, iepriekš viņš ļoti ilgi bija centies to atrast, viņš vēroja cilvēkus. Liela daļa viņa dzīves bija pagājusi mīlestības meklējumos, taču gala rezultātā viņš secināja, ka mīlestība neeksistē.

Dalailama piedāvā astoņus ieteikumus attiecību ar sevi un ar pasauli attīrīšanai un uzlabošanai, lai mēs varētu labāk izmantot savu enerģiju un iegūtu lielāku brīvību.

Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

1.Tu esi tas, kā tu izturies pret cilvēku, no kura nevari gūt nekādu labumu. /Gēte/

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Filosofa daoista Haņ Sjaņ Czi dzīves likumi

1.Laime ir tad, kad tu gribi to, ko vari un vari to, ko gribi! /Boris un Arkādijs Strugackiji/

Pārstājiet noskaidrot, kas kopīgs ir veiksmīgiem cilvēkiem, paskatieties labāk, kas apvieno visus neveiksminiekus- viņi nemitīgi runā tikai par sevi: “Man jāizdara tas, man vajag to…” – pirmie divi vārdi parasti ir “man vajag”. Tāpēc arī viņus neviens nemīl un tāpēc viņi nekad nesaņem to, ko vēlas, dēļ sava mūžīgā: “man vajag, es, mani, mans..” Interesējies par apkārtējiem, izmanto acis, lai skatītos uz pasauli, kas tev visapkārt, nevis pats uz sevi! Un tad tu iederēsies, kļūsi interesants, cilvēki pēc tevis tieksies. Viņi tiecās pēc siltuma, kuru izstaro tie, kurus patiesi interesē citi.

1.Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem. /Ē.Froms/

Kāds cilvēks publiski apvainoja Gudro:
– Tu esi neticīgais! Tu esi dzērājs! Melis! Zaglis!
Gudrais tikai pasmaidīja.

1.Kas verdziski seko citiem, tas neseko nevienam. Tas neko neatrod, jo īstenībā viņš neko nemeklē. /Mišels de Monteņs/

Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

1.Ja cilvēks neko labu nevar pateikt par sevi, bet ļoti gribas kaut ko pateikt, viņš sāk sliktu runāt par citiem. /Mihails Ļivaks/

Paglaudīt galvu. Mēs zinām, kas tas ir. Mēs esam glaudīti. Kad mazi bijām. Mēs vēl tagad to atceramies. Ļoti viegli ir noglāstīt bērnam galvu, izlaist pirkstus caur matiem. Paglaudīt, nosaukt mīlināmā vārdiņā. Nav nekādas atbildības. Ļoti viegli.
Bet paglaudiet galvu lielajam cilvēkam. Savai vecmāmiņai, savam vectēvam. Tēvocim, kad viņš ir slims. Un viņš sāks raudāt. Viņš apjucis sāks raudāt. Par ko?
Par to, ka blakus ir bijusi uguns. Tuvumā visu laiku bija uguns un atspīdumi uzblāzmoja solīdami. Visu laiku aiz sienas bija siltums, un reizēm tas atnāca pa durvju spraugu.
Tu noglaudīji – tu atgādināji.

«Pat tad, ja tu negatavosi pusdienas, es ar to samierināšos. Taču nedarī tā, lai man pazustu vēlme atgriezties mājās, dēļ tavas pastāvīgās nesaprotamās neapmierinātības. Mājās es vēlos atpūsties, nevis noskaidrot attiecības».

1.Visi cilvēki pasaulē dalās divās kategorijās. Ar pirmajiem tik viegli, cik bez viņiem. Ar otrajiem ir ļoti grūti, bet dzīvot bez viņiem nevar nemaz. /Ernsts Hemnigvejs/

Dažkārt mums var likties, ka visa mūsu dzīve nekam neder, ka mums nav pa spēkam tikt galā ar grūtībām, kuras uz mums gulstas. Katru no mums laiku pa laikam piemeklē šādas domas, pārņemot mūs lielākā vai mazākā mērā. Ja tā notiek, ir svarīgi saprast paņēmienu garastāvokļa uzlabošanai. To var izdarīt, padomājot par to, cik ļoti mums ir paveicies. Varbūt ir cilvēks, kurš mūs ļoti mīl; vai arī mums piemīt kādi talanti; varbūt esam ieguvuši labu izglītību; vai arī mums ir pirmās nepieciešamības lietas- ēdiens, lai piepildītu kuņģi, apģērbs, lai apsegtu savu ķermeni un jumts virs galvas; bet varbūt pagātnē mēs esam rīkojušies alturistiski. Vajag ņemt vērā pat visnenozīmīgākos pozitīvos savas dzīves aspektus. Jo, ja mums neizdosies savu garastāvokli uzlabot, pastāv liels risks, ka turpināsim slīdēt bezpalīdzības bezdibenī.Un tas var mums likt zaudēt ticību tam, ka mēs vispār esam spējīgi paveikt ko labu. Tā rīkojoties, mēs gatavojam augsni savam izmisumam.

“Vai nu esat laimīgi  ar to, ka jums pieder ļoti maz un nenoslogojat sevi pārmērīgi, tāpēc ka laime ir jūsos pašos, vai nu jūs nekur nenonāksiet. Tā nav nabadzības attaisnošana. Tā ir atturības attaisnošana. Bet mēs esam izdomājuši patērētāju sabiedrību, kurā nepārtraukti tiek meklēta izaugsme. Kad izaugsmes nav, tā ir traģēdija.

1.Ja tu par sevi domā labu, tad kāpēc tev vajag, lai vēl kāds par tevi domātu labu? /Mihails Ļivaks/

Kāpēc mēs alkstam atzinības, kāpēc mums par katru cenu vajag, lai par mums labi domā, lai atbalsta? Kāpēc mēs esam tādi snobi? Kāpēc mums tik dārgs mūsu vārds, stāvoklis, ieguvumi? Vai tad anoni­mitāte ir pazemojoša un būt nezināmam – nicināmi? Kāpēc mēs tiecamies pēc slavas un popularitātes? Kāpēc mums nav diezgan ar to, ka mēs esam mēs? Varbūt vārds, stāvoklis un ieguvumi mums ir pats galvenais tāpēc, ka mums bail un kauns no tā, kādi mēs esam? Apbrīnojami, cik stipra ir vēlme pēc atzi­nības un aplausiem! … (Džidu Krišnamurti)

1.Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas. /Zenta Mauriņa/

1.Tumšos laikos ļoti labi redzami gaiši cilvēki (Remarks)

Dažkārt mums var likties, ka visa mūsu dzīve nekam neder, ka mums nav pa spēkam tikt galā ar grūtībām, kuras uz mums gulstas. Katru no mums laiku pa laikam piemeklē šādas domas, pārņemot mūs lielākā vai mazākā mērā. Ja tā notiek, ir svarīgi saprast paņēmienu garastāvokļa uzlabošanai. To var izdarīt, padomājot par to, cik ļoti mums ir paveicies. Varbūt ir cilvēks, kurš mūs ļoti mīl; vai arī mums piemīt kādi talanti; varbūt esam ieguvuši labu izglītību; vai arī mums ir pirmās nepieciešamības lietas- ēdiens, lai piepildītu kuņģi, apģērbs, lai apsegtu savu ķermeni un jumts virs galvas; bet varbūt pagātnē mēs esam rīkojušies alturistiski. Vajag ņemt vērā pat visnenozīmīgākos pozitīvos savas dzīves aspektus. Jo, ja mums neizdosies savu garastāvokli uzlabot, pastāv liels risks, ka turpināsim slīdēt bezpalīdzības bezdibenī. Un tas var mums likt zaudēt ticību tam, ka mēs vispār esam spējīgi paveikt ko labu. Tā rīkojoties, mēs gatavojam augsni savam izmisumam.

1.Visu to, ko redzat manī- tas nav mans, tas ir  jūsu. Mans ir tas, ko es redzu jūsos /Remarks/

Katram atsevišķam cilvēkam es gribētu teikt: tu nemaz nezini, cik laimīgs esi, un tālab esi saīdzis. Staigāt, elpot, cerot, vai tas nav prieks? Vai tu neesi savu vaigu piekļāvis bērza zīdaini mīkstajam stumbram? Un vai tu savas dvēseles un miesas tērpu esi saskaņojis ar koka daiļumu? Vai tu esi redzējis priedi, kas saules norietā laistās kā izkausēts varš?

1.Viens no vislielākajiem maldiem ir uzskatīt cilvēkus par labiem, ļauniem, gudriem, muļķiem. Cilvēks plūst un viņā ir visas iespējas: bija muļķis, kļuva gudrs, bija ļauns, kļuva labs un otrādi. Tajā slēpjas cilvēka varenība. Un tāpēc nevar spriest par cilvēku! Kādu? Tu nosodīji, bet viņš jau ir cits.  /Ļevs Tolstojs/