1.Ja nu citi cilvēki nesaprot mūsu uzvedību – tad kas? Viņi vēlētos, lai mēs darītu tikai tā, kā viņi to saprot, tā ir vēlme mums diktēt savus noteikumus. Ja tas nozīmē to, ka viņu acīs mēs esam “asociāli” vai “neracionāli” – lai tā būtu. Taču visvairāk viņus aizvaino mūsu brīvība un vēlme būt mums pašiem. /Ē.Froms/
2.Gribi zināt savu galveno ienaidnieku? Paskaties spogulī. Tiksi ar to galā – pārējie aizmuks. /Mihails Ļivaks/
3.Dzīvē uzvar tikai muļķis. Bet gudrajam visur rādās vieni vienīgi šķēršļi un nepaspējot kaut ko iesākt viņš jau ir zaudējis pārliecību par sevi /Remarks/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
