JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”
JDK Daina 70 gadu jubilejas koncerts “UZ KURU PUSI?”

Uzrakstītie mirkļi - Nē, nē-nav beigu…

Nē, nē-nav beigu…

Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

“Nē, nē- nav beigu, ir vien neziņa, kas tālāk. Līdzīgi kā jūra ar debesīm saplūst un liekas, tur ir tās…beigas… Bet, pietuvojoties horizontam kļūst skaidrs- tas ir apmāns, nav beigu, jo aiz horizonta arī kaut kas ir. Nekas nevar beigties pavisam, ir kaut kas, kas turpinās. Tu saki: “Viss, tās ir beigas!” Bet, patiesībā tās ir kaut kāda posma beigas. Un kaut kā jauna iesākums. Viss nekad nevar beigties. Nav to lielo beigu…nav…

Kad novelc visas drēbes, esi kails, vai aiz kailuma nekā nav? Ir taču…zem ādas ir cita, vesela pasaule, par kuru vienkārši neesi aizdomājies nekad. Tā arī skaistums un neglītums…paskat, tas ķermenis šķiet tik skaists, kad to pārklāj āda, bet zem ādas….nekā skaista īsti nav. To skaistumu iedod vien plānā trauslā ādas kārtiņa…atliek to savainot…viss…nekā skaista…asinis taču nevienu tā neiepriecē. Un kauli un vēnas… Nez pie kāda skaistuma lielākoties vīriešu dzimums tik ļoti pieķerās, ka nevar atrauties? Vai pie tā trauslā un mainīgā skaistuma? Jā, nenoliedzami, kamēr tas ir bez defektiem, ir skaists…bet tas nav absolūtais skaistums, kā mēdz likties. Jo, ja būtu, tad viņi ne tikai pareizi veidotās formas, kuras klāj āda apbrīnotu, bet arī to saturu, kas ir aiz ādas… Neesmu saticis vēl nevienu šādu “absolūtā skaistuma mīļotāju” Tas nav tas: “Viss, par viņu nav nekā skaistāka uz pasaules! Nekā labāka!” Vai arī: “Man viņa visa patīk tik ļoti…” Un tad jūk prātā, ja nedabū… Interesanti uzzināt, vai tā pieķeršanās būtu tik intensīva, ja viņš apdomātu arī to skaistuma “iekšējo saturu”? Varbūt kādam maniakāli noskaņotam vīriešu dzimuma pārstāvim derētu iedziļināties un paanalizēt to skaistumu, kam pieķēries un grib sev iegūt? Tas ir pilns ar…neglīto… Atslābinieties, ko jūs tā mēles izkāruši tirinaties? Tas ir pārspīlējums, jo kad skaistais objekts visādu iemeslu dēļ attālinās no apbrīnotāja vai nav dabījams, tā paliek nekas cits kā mokas un ciešanas… Un tas tāpēc, ka skaistums tik pārspīlēti unikāls licies… Bet reāli kā sapnis, kā ilūzija…

Nav beigu…un arī sākuma nav, it tikai turpinājums, turpinājums, turpinājums… Ja nav sākuma un beigu, tad arī pazūd mūžīgi neatbildētais jautājums: “Kas bija pirmais? Vista vai ola?” Nav pirmā un pēdējā, tāpat kā, ja sākuma nav, nav arī beigu. Kaut kas parādās, tad pazūd, bet ne pavisam, lielā pārtapšana notiek.

Pat nāve nav beigas… Tā ir līdzīga drēbju novilkšanai…ķermenis paliek kā vecās drēbes un kaut kas…netaustāms, nezināms aiziet tālāk…kails… Citi saka dvēsele, vēl citi gars..ne jau nosaukums svarīgs. Milzīgais pieradums pie tā, ka “es esmu mans ķermenis”…bet, tas neesmu “es”… Jo “es” nezina no kurienes atnācis un kurp aizies… Viņš ir iesprūdis šajā dzīvē un ir pārleicināts, ka nekā cita nav ,kā tikai šī dzīve… no turienes laikam tas spārnotais teiciens: “Dzīvojam tikai vienreiz…” Un tādā veidā bieži vien attaisno visādas muļķības, kuras dara…

No kurienes ir radies tas jokaini pārliecinošais priekšstats, ka es esmu mans ķermenis? Jādomā, ka bez ķermeņa nekas cits nepastāv, esmu pazudis šajā materiālisma skalā, iestrēdzis. Ko tad domām ir forma? Domām ir krāsa, garša? Sajūtām, emocijām? Vai tad ir? Vai tās ir materiālisma produkts, jeb kaut kas pavisam cits? Vai domas var redzēt? Nevar, tām nav formas. Vai sajūtas var pagaršot? Nevar, tām nav formas… Kaut kas nemateriāls, netaustāms vada ķermeni, bet es saku- tās ir manas smadzenes, kas to visu ražo. Bet, kā tad matērija var ražot nematēriju? Tad arī jāatzīst, ka saule varbūt mēness un ūdens varbūt uguns un gaiss var būt mans rakstāmgalds… Matērija un nematērija ir pretstati. Tumsa un gaisma ir pretstati… Vai ūdens un krūze ir viens un tas pats? Ja krūzē ir ūdens, tad krūze nepārtop par ūdeni, ūdens tajā vienkārši atrodās. Krūze kalpo tam, lai saturētu ūdeni. Kad krūze tiek nomesta zemē un saplīst, tad ūdens paliek ūdens nevis saplīst kopā ar krūzi..Tas arī nepārstāj būt ūdens. Krūze kā krūze pārstāj savu eksistenci, jo nu ir saplīsusi smalkās daļiņās, bet ūdens taču paliek ūdens? Kamēr nesaplīsusi, ūdens tajā var atrasties un krūze tad pilda savu funkciju. Kad ķermenis vairs nav “lietojams”, “saplīst”, tad prāts nesaplīst līdzi, jo tie atšķirās pēc savas būtības. Prāts ir nemateriāls, ķermenis- materiāls. Kad krūze plīst, saturs paliek nemainīgs. Neiznīcinās viss līdz galam, kaut kas paliek. Un tas, kas paliek ,tas turpina savu esamību, tikai citos apstākļos, citādā veidā. Prāts var pildīt savu funkciju un caur smadzenēm nodot impulsus un visu ko citu, bet prāts nav smadzenes un smadzenes nav prāts. Jo, ja būtu, tad arī prāta ražotajām domām un emocijām un sajūtām būtu forma, tās varētu aptaustīt, pasmaržot, pagaršot, tām būtu krāsa. Smadzenēm taču ir krāsa, forma, garša, tās var aptaustīt, ja ļoti gribās… Domām un emocijām nav… tās ir nemateriālas. Un pamēģini kaut ko nematreiālu iznīcināt. Pamēģini telpu iznīcināt, neiespējami. Pamēģini gaisu satvert…Neiespējami… Tiem, kam nav formas, tos nevar iznīcināt.

Un ļoti neirotiska dzīve kļūst, ja tā balstās tikai un vienīgi materiālismā, jo tad taču visu laiku jāuztraucās, jo ir gan ko zaudēt… Iedomājies to brīdi, kad nāve notiek… Kad izzūd viss, kam esi pieķēries un uz ko balstījies… Tas ir ārkārtīgi mokošs un neizturams process, jo itin viss, kas reāls šķitis izgaist… nav pie kā pieķerties un pieturēties. Savu mīļāko kleitu es nevaru paņemt, draugus un mājas, mīļāko grāmatu un garšīgo ēdienu… Tie visi paliek. Un tās ir tās lielākās bailes- atstāt visu pie kā tik ļoti pierasts. Atstāt visu, kas šķitis- esmu “es”. Kas šķitis- veido manu “es” Tad ir tā, kā alkoholiķim, kas nedabūjis kārtējo ierasto šaņabja pudelīti, kā narkomānam, kas nedabū kārtējo dozu…nekāda miera… Tu it kā izmisīgi skrien un gribi vismaz pie kaut kā nebūt pieķerties, bet tas izgaist tavā acu priekšā..Ļauns murgs, it kā nekuriene… Tad savā būtībā kaila paliek pieķeršanās, kura visu dzīvi tika barota un apmierināta ar visādiem materiālisma radītajiem loriņiem…bet tad kaila paliek un atklāj savu patieso dabu… Tieši viņa rada to nemainīguma un nemiera sajūtu. Tieši viņa… Bet realitāte ir cita…mainīgums. Un zem tā ir liela cerība… nav nekādu beigu, nekad nav bijušas… lielo beigu nav, ir maziņās, bet pat tās nav beigas, vien pārtapšana. Un šī cerība tomēr visiem tik ļoti nepieciešama, jo tas ļauj uz pasauli drusku plašāk paskatīties. Nav nolemtības. Ja tagad ir grūti, tas nenozīmē visu laiku…. Ja tagad ir viegli, arī tas nenozīmē garantēti uz visu laiku… Neļauties galējībām, būt starp tām..laikam lielākā dzīves māksla…būt sabalansētam. Un ir viegli, ja esi kā mirklis, nekas vairāk un mazāk… Mirklis, kas nepātraukti mainās… nepārtraukti dzimst un mirst, dzimstu un mirst… Nekā cita arī nav, kā mūžīgā pārtapšana… “

 

Ieteikt:        
skatīts 561 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?
Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?

Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums