Es šodien pamanīju, kā jūs novecojat, mani mīļie. Nekad vairs nebūs tā, kā bija iepriekš. Es jūs iepriekšējos gribu-mūžīgi jaunos un spēcīgos… Nav…viss pārvērties.

Skumjas un bailes sirdi pārņēma. Tāds trauslums, ievainojamība mīt katrā no mums… Mēs it kā spēcīgi liekamies, bet patiesībā… trausli. It kā mūžīgi, jo mūsu darbības liecina par to, ka te uz ilgu laiku esam sev patvērumu atraduši, uz veselu mūžību… Taču…

Mēs ejam uz norietu. Kā saule, tiklīdz uzlekusi jau virzās uz norietu. Nav cita ceļa. Ir šis brīdis, kad esam kopā un tas ir tik skaists, piepildīts un skumjš reizē, jo nekad vairs neatkārtosies… Un tāpēc, ka neatkārtosies, tās skumjas, kuras grib atkārtojumu, grib paliekošo un neizzūdošo.

Jūs visus apķert, iesaldēt laikā, lai paliekam uz visiem laikiem- te, kā fotogrāfijā, kura it kā mūžīga šķiet, jo to skaisto mirkli ir paturējusi, neļāvusi izslīdēt. Tur mēs paliekam-vecie labie, bet te, realitātē jau citi…vecāki un vecāki… Varbūt tāpēc cilvēki tik ļoti mīl fotografēties, it kā cenšoties laiku apmānīt. Atstājot sevi un tos, kas tuvi tādus pašus, laika un vecuma neskartus. Bet, laiks ir nežēlīgs, tas liek mainīties…

Es šodien pamanīju, kā jūs novecojat, mani mīļie. Un tas uzjundīja tādu kā steigu…steigu būt kopā, būt pēc iespējas biežāk. Mēs ļoti reti tiekamies, patiešām… It kā katram savas dzīves, bet tagad atnāca tāda kā apskaidrība, tāds kā sitiens… kaut kas izslīd no rokām tik strauji, ka grūti ir satvert, bet gribās, ļoti gribās satvert, lai neizslīd, nepazūd… Es gribu jūs biežāk satikt, patiešām. Manī ir tas “pēc tam” vai “kaut kad” režīms, bet tagad spilgti ieraudzīju to sirmumu jūsu matos, grumbas sejā…to virzību uz izzušanu un tas lika atbīdīties no “pēc tam kaut kad” varianta un paskatīties uz visu no reālās puses.

Bailes zaudēt… Visvisvislielākās bailes- zaudēt…

Es stāvu pie tās pussabrukušās koka mājas, kurā pirms daudziem gadiem viss bija dzīvs. Tur bija tāds galds mājas galā un katru vasaru mēs sapulcējāmies uz vakariņām ar svaigiem salātiem krējumā un vārītiem jaunajiem kartupeļiem. Es to sajūtu atceros tagad te stāvot. Nekā vairs nav, viss ir novecojis un sabrucis, kur kurais pa pasauli izklīdis, daži arī nomiruši, bet sajūta ir palikusi ļoti dzīva. Savādi… tad ļoti priecīga, tagad skumja…Skumjas vienmēr rodas, kad no sirds saproti- neko nevar atgriest tādu kāds tas bija sākotnēji, neko nevar paturēt. Tagad nekas par to vairs neliecina, ja vien vecā fotogrāfija, kas izņemta no albūma un nolikta tajā vietā.

Mēs visi ejam uz norietu…un tas liek aizdomāties- kam laiks tiek veltīts, kamēr spīdam?