Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”

Uzrakstītie mirkļi - Balta lapa…

Balta lapa…

Tukša, balta lapa, nekas nav uzrakstīts, nekas nav izteikts. Tukša, bet pilna ar iespējām. Domas šaudās šurpu turpu. Kura būs tā pirmā, kas aizķersies? Kura būs visa iesākums?

Tu lasi rakstīto, es dalos un tu vari izlasīt. Fantastiska iespēja- sazināties. Domas ir neredzamas, bet ja ir papīrs un kaut kas ar ko pierakstīt, tās var ietērpt vārdos, tās kļūst ne tikai redzamas, bet atklātas citiem. Vai arī ar vārdiem izteiktas. Liels spēks, dalīšanās spēks!

Kad esi viens, paliec pats ar savām domām. Tās plūst un mutuļo pa prātu bez apstājas. Kura no tām atklās to īsto neizzināmo būtību- kas es esmu?

Dažreiz ir vieglāk paklusēt nekā kaut ko teikt- pārvērsties par tukšu, baltu lapu. Vārdiem ir limits, tie vienalga kaut kā ierobežo, ierāmē. Cilvēka būtība nav ierāmējama. Un kad viens stāv ar asarām acīs un neko nevar pateikt un otrs pretī, tad vārdu: “Kas tev kaiš?” vietā var palikt klusums…klusuma vietā apskāviens. Jā un kad nodarīts pāri, tad arī var nākt klusums…lai pāridarītājs padomā… Klusums liek domāt, kaut ko saprast. Ne velti saka, ka klusumā esi pats ar sevi, sadzirdi sevi…

Vēl nenotikušais nes sevī lielu pārsteigumu. Kā tāda balta papīra lapa- tukša, bet pilna ar iespējām…

Tie divi vēl nezin, ka drīz satiksies, starp viņiem ir tukšums un neziņa. Vēl katrs pats par sevi, bet drīz viņi satiksies pirmo reizi un sajutīsies it kā būtu mūžīgi pazīstami. Jā, viņi ir meklējuši viens otru starp miljoniem citu, bet drīz viņi būs viens otram īstie. Savāda pasaule, it kā visi pazaudējušies un meklē sev līdzīgos. Un tad saka- tu esi mana puse un es tavējā. Kurš viņus pārplēsis? Kāpēc nevar uzreiz būt viens vesels? Kāpēc jāiziet cauri tiem mokošajiem vientulības un vilšanās un visādiem citādiem nevēlamajiem brīžiem, lai beidzot viens otru sameklētu? Varbūt tur ir tā lielā vērtība, kad apzinies, tev ļoti pietrūkst sev līdzīgais, kas saprot un dzird no pusvārda un tas pietrūkums tad izraisa to pārpilno laimes mirkli, kad atrodi.

Cilvēki allaž ir kaut ko sev meklējuši, mantas, citus cilvēkus, laimi… Pa vidu ir tas lielais pietrūkms, vienmēr kaut ko vajag…. Kā tukšā baltā lapa uz kuras nekas vēl nav uzrakstīts. Tukša, bet pilna ar iespējām…

Ieteikt:        
skatīts 1556 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?
Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?

Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī […]

Došanas prieks neprasot pretī?
Došanas prieks neprasot pretī?

Es gaidu, lai par manu laipnību laipnība būtu pretī. Tā nav patiesa laipnība. Tās gaidas jau sevī ietver: “Tev jādod pretī! No tevis pienākās!” Tās gaidas sevī ietver slēpto pieprasījumu. Īsta laipnība neko negaida pretī, tāpat kā saule jaukā vasaras dienā negaida, ka cilvēki viņai pretī kaut ko dos par to, ka tā silda. Sildīt […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums