Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums

Uzrakstītie mirkļi - Cik ļoti man paveicies!

Cik ļoti man paveicies!

Viļņveidīgi viss notiek. Tikko biji spēka pilns, tagad spēku izsīkumā. Priekus nomaina skumjas. It kā būtu spiests izdzīvot vai tieši pretēji piedzīvot dažādus dzīves uzliktus momentus. Bet, vai patiešām dzīve tos uzliek? Kas tā ir par tādu programmu, kura katram ir savādāka. It kā uzkrāta vai kaut kad ierakstīta un tagad atskaņota. Jo, ja nebūtu šīs programmas, tad mēs visi vienlīdzīgi izjustu vienu un to pašu, tad nebūtu dažādības. Bet dažādība ir, tātad tai ir kaut kādi iemesli- kāpēc viens sajūt laimi, tajā pašā laikā cits nelaimi. Ja ir dažādība, tad tai ir kaut kādi iemesli, mums nezināmi, bet iemesli noteikti ir.

Pat vistuvākais nav tāds pastāvīgi, tas ir brīžiem kaitinošs, brīžiem riebīgs, brīžiem ļoti mīļš un izpalīdzīgs. Pa brīžiem viss notiek, naivi domāt, ka vistuvākais vienmēr ir bijis laimes iemiesojums. Bet, pēc vistuvākā taču ikviens tiecas? Kā ieprogrammēts. Tikai statistika ir bēdīga, jo lielākais vardarbību skaits notiek tieši ģimenē…starp tuvākajiem? Kā tad tā?

Par sliktiem darbiem liek cietumā. Ar sliktām domām cilvēks pats sevi ieliek cietumā. Tagad tāds stils- domāt pozitīvi…Bet, lai domātu, tur materiāls nepieciešams, līdzīgi kā mašīnai degviela. Var jau plikšķināt acis, uzlikt dežūrsmaidu un visai pasaulei parādīt- re, es esmu laimīgs! Bet, kāda gan patiesībā daļa gar to pasaulei, ja pats sevī cilvēks ir iztukšots, apjucis un nelaimīgs? Krieviem ir labs vārds: “pohazuha”- es citiem rādu, ka esmu laimīgs, piepildīts un starojošs, svarīgi, lai tie redz mani tādā starojošā gaismā, bet iekšā šad tad tādas vētras notiek, tādi nokrišņi un pērkonu negaisi… Tāds mārketinga stils es smaidu, lai citi domātu, ka man viss okey!

Liekas nevis brīva, bet gan ieprogrammēta civilizācija…. It kā viss ir, bet nekā īsti nav.

Vispāŗ, ja tā no malas paskatās, diezgan skumji ir mosties ar pietrūkuma, nevis apmierinātības sajūtu. Kaut kur pa televizoru dzirdēju tādu jocīgu teikumu, ka mums ekonomika ir jāstimulē…Nevis līdzcilvēki, bet ekonomika… Jo redz, tikai caur ekonomiku ir iespējama labāka dzīve. Kaut kā šausmīgi ieciklēti viss uz to: “Ja tev ir nauda, tad tu esi laimīgs… “ Pietiekoši daudz piemēru dzīvē- kam ir nauda, tie vienalga nav laimīgi, pat bieži vien nelaimīgāki par tiem, kas nabadzībā dzīvo. Pat pašnāvības izdara… Kaut kas te īsti nav kārtībā…

Ar visādiem labumiem tagad pasaule ir pārsātināta, bet vai cilvēks ir kļuvis brīvāks, laimīgāks? Paterēšanas kults… Tagad nav vairs īsti nekas pašam jārada, tagad pienes klāt…un alkas ir palielinājušās. Jo stiprākas alkas, jo vairāk cilvēks cieš. Mūžīgais nedabūšanas sindroms. Bet, savas alkas kā problēmu cēloni reti kurš sauc. (Man pietrūkst tā un šitā, tāpēc man to vajag. Un kamēr es to nedabūju, es ciešu trūkumu) Un tieši alkas cilvēku padara nabadzīgu, jo tās vienmēr saka: “nav līdz galam labi, jo vajag vēl to un šito…” Un tā alku varā rodas nevis sāta, bet gan izsalkuma sajūta. Līdz galam nav labi. Visapkārt taču ir tik daudz visādu krāšņu lietu, kamēr tās nebūs manas, es arī nejutīšos apmierināts un laimīgs.

Ātrais kredīts- gribi dzīvot “labi”? Dzīvo uz parādu, ja nevari atļauties dzīvot “labi”. Nodzīvo tādu dekoratīvu dzīvi, lai būtu pēc iespējas lielāka “pohazuha”…Bet patiesībā tā ir tukša. Cilvēce tik ļoti ir pieķērusies lietām, šķiet palaidusi garām kaut ko ļoti būtisku. Svarīgs ir nevis izsalkums, bet gan sāta sajūta, uz kuru tad it kā tiecās, bet patiesībā tā sāta sajūta parādās tikai kādu brīdi, līdz atkal ir izsalkums. Ar mārketinga pieeju izsalkuma sajūta nemitīgi tiek uzturēta, tāda kā sava veida badināšana un jaukas skaistas mantiņas tirināšana deguna galā: “Re, tev to vajag….jums visiem to vajag…” Ja cilvēks nekontrolē savas alkas, tad arī ir ieslogots tajā programmā. Āķis ar ēsmu ir izlikts, atliek vien uzķerties- brīvprātīgi…. Droši vien prātīgāk ir savu prātu pieradināt pie priecāšanās par mazām lietām. Pie priecāšanās par to, kas ir, pat tad, ja nekā nav. Tā jau saka, ka laimīgākie cilvēki ir tie, kam nekas nepieder… Kāpēc? Jo viņi neizjūt alkas, līdz ar to nav arī izsalkuma.

Zini, interesants stils būtu, nevis apkrāmēties ar visādām lietām un sekot savai alkatībai, bet paskatīties uz pasauli plašāk un ieraudzīt līdzcilvēkus, kuriem dzīvē neiet tik spoži un rožaini, kuri nevar atļauties pat pusi no tā, kas mums ir. Un nevis stimulēt savu alkatību, bet gan tieši pretēji- dāsnumu. Iedomājies, cik izdevīgi, konstatēt faktu, ka man visa kā pietiek…tad paliek arī kaut kas pāri. Un ar šo te pārpalikumu dalīties ar tiem, kam pietrūkst… Tad kaitinošās reklāmas vairs neietekmētu…Kad parādās sāta sajūta, apmierinājums ar to, kas ir, tad rodas arī piepildījums, kuru patiesībā visi tik ļoti vēlās. Un tad arī sabrūk visa tā programma: “Vajag vēl…vajag vēl..” Ja parādās dzīvē plašāka perspektīva, tad ieslēdzās cita programmma, nevis : “Man vajag vēl…”, bet “KURAM ES VĒL VARU PALĪDZĒT…” Vislielākā bagātība ir balstīta nevis uz alkatību, bet gan uz dāsnumu… Tieši dāsnums var izglābt pasauli, nevis raušana sev… Paskaties, kur tā pasauli ir novedusi, līdz pat vides piesārņojumam, mežu izciršanām…Dabas kataklizmām. Neredzamais “spēks”- alkatība to rada… Un cilvēks savā nezināšanā iet tās pavadā.

Kaut vai sākot ar saviem kaitīgajiem ieradumiem, atklājot, ka tie patiesībā nenes nekādu labumu ne cilvēkiem, ne apkārtējiem. Iedomājies, vai nebūtu labs stils nevis pierīties kārtējo nedēļas nogali, bet gan to naudu novirzīt slimu bērnu ārstēšanai? Nevis nopirkt kārtējo cigareti, bet gan novirzīt naudu kādam, kam nav ko ēst? Uz alkatību balstās visi kaitīgie ieradumi…kādā veidā? Vistiešākajā- tos pārtraucot saņemt rodās ne tikai pietrūkums, bet arī neapmierinātība. Un rada to alkas- vajag, vēl, vajag vēl, vajag vēl, lai izjustu kārtējo apmierinājumu. Bet tas apmierinājums vien rodas no kārtējās devas saņemšanas, vienalga izsalkums paliek. Kad alku ķēdīte tiek pārrauta, nav vairs ieradumam nekāda spēka. Un nevis mokot sevi, atstājot mūžīgajā izsalkumā, bet liekot pretī citu, daudz produktīvāku ieradumu. Līdzīgi kā naudu var novirzīt kaut kam labam vai sliktam, tā arī kaitīgos ieradumumus nevajag atmest un spīdzināt sevi, bet transformēt, likt vietā nevis kaitīgu, bet produktīvu ieradumu. Pastiprinot sevī dāsnuma nevis alkatības spēku. Tad mazinās: “Kāds man no tā labums?” un palielinās “Kāds tev no tā labums…? Kāds jums no tā labums?” Un, jo lielāks labums vairākumam, jo tas ir nozīmīgāks. Kāpēc? Tāpēc, ka vairākums vienmēr ir svarīgāks, vienmēr…

Baigā utopija, tu saki… Bet, nekas nav neiespējams šajā pasaulē. Ja vien cilvēki apzinātos, ka nevis visādas lietas padara viņu dzīvi laimīgāku, bet gan tieši apmierinājuma sajūta par to, kas jau ir. Un amierinājuma sajūtu var sevī trennēt fokusējot uzmanību uz to, kas ir, nevis uz to, kā nav… Intensīvi dienu no dienas trennēties saskatīt- CIK ĻOTI MAN IR PAVEICIES….. Un, lai priecātos, nav obligāti vajadzīga tā piederēšanas sajūta. Nav obligāti par to jāsamaksā. Kaut vai aizejot pie dabas…ne kapeiku nav jāmaksā, bet var priecāties par skaistu skatu, par saullēktu vai saulrietu. Un prieka intensitāte ir atkarīga no cilvēka prāta stāvokļa. Nevis no tā cik daudz mežā ir koku vai kā viņi izkārtoti, bet tieši kā tos ar prātu uztver. Jo, saskatīt skaistumu itin visā var trennējoties to darīt, kultivējot sevī tās apmierinājuma sajūtas.

CIK ĻOTI MAN PAVEICIES…ja to uztrennē, tad nevajag apkrāmēties ar lietām, tad apmierinājuma sajūta rodas spontāni. Tikai ieradums tāds- man nepietiek, man vajag vēl…tikai ieradums, no kura var atteikties… Ja vien saskata alkatības trūkumus… Nu visa liekā var atteikties, ja saskata tā negatīvās puses.

 

Ieteikt:        
skatīts 785 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums