Žēlums pret sevi- kurš gan būtu iedomājies, ka tas ir tik slimīgs? Es nekas neesmu, man nesanāk, nepietiek tā un šitā, citiem ir un man nav, ak es nabadziņš! Vai arī man bija kaut kas labs, bet savas augstprātības pēc to pazaudēju un tagad šaustu sevi…
Cik patiesībā mēs esam dažādi. Un es nevaru pieņemt tavu dažādību, es gribu tevi pārveidot, kaut kā iedarboties uz tevi, norādīt, aizrādīt, izlabot… Tev degunā ir gredzens un ausīs arī..kas tad tā par tādu modi? Ņem ārā, esi kā “normāls” cilvēks! Tu neatbilsti standartam, tev vajag atbilst! Un es iebilstu pret tavu stilu, tavu izskatu, tavu runāšanas manieri, jo TĀ NEVAR!!!! Manā prādā dzimušais- TĀ NEVAR, JO NEATBILST!
Es redzēju tavas asaras… Nav jau īsti labi rādīt savas emocijas citiem, tās jāslēpj, jānomāc… Sejai jābūt sastingušai. Ir jāuzvelk visādas ‘’vēsās’’ maskas un jādzīvo. Cilvēkam ir jābūt stipram, vārgulis nedrīkst būt…it īpaši citu acīs…
Es eju pa pļavu un izbaudu tās daili…un ejot pa ceļam saminu neskaitāmas būtnes. Tīšām nē, netīšām. Netīšām nozīmē, ka man nav bijis nolūks tās nogalināt, līdzīgi kā zemestrīcei nav bijis nolūks atņemt daudziem dzīvības.
Kaut kāds mūžīgais caurums- darīt dēļ tā, lai citi novērtētu. Kapēc caurums? Jo šīs te gaidas ir balstītas nemitīgi uz citiem.
Man nekā nav!”, viņš domāja un tā arī jutās- kā nabags! Viņš katru rītu modās gultā, nevis patersmē vai uz ielas, viņam bija sava personīgā istaba, viņam bija drēbes ko vilkt mugurā un ēdiens ko ēst. Viņam bija savs televizors, dators un grāmatas ko palasīt. Savs personīgais velosipēds un automašīna.
Un te pēkšņi viņa pacēlās pari visam. Nepalika ne kripatiņa no tā rūgtuma, no tiem pāri darījumiem, no pazemojumiem, izsmiekliem. Pirms tam likās, ja reiz to viens, divi ,trīs, daudz saka, tad tā arī ir. Redz, par mantu zādzību liek cietumā, bet cietumā neliek par iekšējā miera laupīšanu. Par aizvainošanu, pazemošanu, par noniecināšanu. Jā, publiskajā telpā, ja to izdara var cīnīties par savu ‘’goda un cieņas’’ aizskārumu. Bet ikdienā?
Es bēgu no lomām- līdz ko esmu kaut kas konkrēts, es bēgu, es izvairos, es negribu būt, jo tad iestājas iekonservēts stāvoklis- viss ar mani ir skaidrs, es esmu tas un tas, daru precīzi to un to un visiem ir zināms, ko no manis gaidīt- esmu paredzams. Nē, paldies!
Tiko pamanīju ļoti stulbu sava prāta tendenci pret cilvēkiem, kuri neatbilst manam pieņemtajam vēlamajam modelim- kādam ta ir jābūt cilvēkam un kā viņam jādomā.
Satiku reiz vienu čali, kas sēdēja meža maliņā un skatījās debesīs. “Sliņķis” nodomāju…
Mēs taču nezinām, kas būs rīt. Kaut kādā dīvainā veidā viss turpinās, nekas nav apstājies. Un nemaz neparādās doma, ka var apstāties. Var, bet neapstājas un tad iestājas- viss būs pa vecam, viss būs kā ierasts. Vai ne? Visam jābūt kā ierastam, taču garantijas nav un tas biedē. Es gribu, lai ir tas pats es, tie paši jūs. Bet daudzus, kas palikuši pagātnē mana roka vairs nevar aizsniegt, mana auss nevar sadzirdēt un manas acis neredz… Daudzi, kas palikuši tur ir izmainījušies, dažu vairs nav, ir tikai atmiņas, kuras prāts uztur dzīvas. Un jūs, kas esat, es piespiežu sev cieši pie pleca, jo arī jūs aiztecēsiet, aizplūdīsiet, izirsiet un izgaisīsiet…tāpēc es piespiežu sev cieši pie pleca, kamēr esat, cieši… Ja vien ikdienā varētu līdz sirds dziļumiem apjēgt šo- KAMĒR ESAT, TIKMĒR CIEŠI, CIEŠI…bez strīdiem, bez pārmetumiem, bez pakļaušanas un regulēšanas… Tādu īstu ienaidnieku nemaz nav, tie tikai uz brīdi tādi uzburās, arī aizies un izgaisīs reiz.
Viņš ļoti ātri zaudē galvu dēļ skaistām sievietēm. Skaista sieviete- tas ir viņa vājums. Viņš kļūst kā noburts, neko nevar padarīt, prāts nofiksējās uz viņu un viss, nevar atraut. Un automātiski ieslēdzās iekāre, momentāli- viņš grib viņu sev, lai ko tas prasītu. Un tad sākas lielās problēmas, jo bieži viņam trāpās tādas, kas apzinās savu skaistumu un vīriešu vājību un tad seko: “ Gribi mani? Nopelni! Gribi mani? Lutini! Gribi mani? Iekaro mani! Gribi mani? Esi man izdevīgs!” Un viņš arī kļūst par sava veida vergu, kalpo viņai, aplido viņu, tērē daudz naudas…un visu laiku tas bezjēdzīgais iekšējais nemiers: “Ka tik viņa neaiziet, ka tik viņa neatrod kādu labāku!”
Un tā es gaidu un gaidu kad citi mani iepriecinās- pats sevi neprotu. Gaidu brīnumus, gaidu laimi, gaidu piepildījumu, gaidu piedzīvojumu- tur ārā.
Atdot mieru pasaulei, neko vairāk. Atnākt dodot un aiziet atdodot. Neko vairāk par labu vārdu, siltu apskāvienu un palīdzīgu roku, kad vajadzīgs. Vislielākā laime ir būt vajadzīgam!
“Es nevienam neesmu vajadzīgs! Mani neviens nenovērtē!” Kas tās ir par domām, kas bieži vien uzmācās. “Ai, es jau neks neesmu. Ko tad es, es jau neko!”
“Kas tev sāp?” Viņš nevar pateikt. “Kā tev iet? Kā tu jūties?” Viņš nevar pateikt. Viņš nevar padalīties. Un, ja tu neiejūties, ja tu neproti saklausīt cita sirdi, tad nezināsi.
Vēl tik tikko viss bija- mūzika, balle, draugi, jautrība. Tik tikko bija…Kas tā ir par burvestību, kad viss, kas sanāk kopā atkal izšķīst? Jūs atnācāt, tad aizgājāt un atstājāt ilgas un pietrūkumu. Un ar savu pietrūkumu tad šķiet ka pagātne ir tikai dzīva, nekas vairāk. Paņemiet līdzi! Nē..apstājaties! Apstājaties un nekad, nekad, nekad neaizejiet! Dzirdat? Nekad, nekad nebeidzieties! Bet aiziet un beidzās…lielie svētki beidzās, dzimšanas dienas, ballītes. Draugi satiekas un šķiras. Ir savs iesākums, kulminācija un nobeigums. Augstie amati nekad nepaliek mūžīgi, sakrātais kaut kad iztērējās.
Ja tu dari un dari un vienu brīdi atduries pret- bet nevienam jau to nevajag. Atduries pret nenovērtējumu, pret vienaldzību…”Nu, ko tu tur peries, met mieru!” Vai arī: “Nu, kam tev to vajag, tāpat neviens nenovērtēs”
Un bieži vien tad, kad cilvēki žēlojas par dzīvi, šajos stāstos nepietiekami mīlēts ir ne tikai viņš, bet arī viņa partneris – nemīlētais vilcēns, atcerieties? Un, ja šī nemīlestība to cilvēku, kurš sūdzās ir padarījusi pārāk jūtīgu, atkarīgu un izslāpušu pēc mīlestības, tad viņa partneri – vilcēnu – nejūtīgu, aizvērtu, aukstu un nespējīgu mīlēt. Viena un tā pati nemīlēšana devusi gluži pretējus rezultātus!
Ak, šie briesmīgie ļaundari – vecāki! Visas bēdas tik no viņiem! Jebkurš bandīts tumšā ieliņā ir labāks par viņiem!
Visu savu dzīvi šie neDAmīlētie cenšas saņemt bērnībā nesaņemto mīlestību, pa ceļam cenšoties mīlēt neDAmīlētos vilcēnus. Rezultātā viņu dzīve atgādina šausmu filmu, kurā viņi ar sišanu “izsit” mīlestību sev. Un visam šim šausmu stāstam pamatā ir viens nepareizs uzstādījums.
Aizlaisties prom no rāmjiem, no koncepcijām…no dažādām versijām kādam man būt un kādam man jābūt…ko citi no manis gaida. Palikt vienam ar sevi, paiet malā.
Iedomājies, tavas emocijas kā bieza migla, bet skaidrais prāts ir vienmēr pieejams. Migla tikai samazina redzējumu. Skaidrs prāts ir mierīgas dabas- ass, viegls. Emocijas nav tā dabā. Tās tikai dažādu apstākļu dēļ uzliesmo un norimst, uzliesmo un norimst. Viņas nav pastāvīgas, nav noturīgas. Tās balstās uz dažnedažādām koncepcijām. Koncepcijas balstās uz domām. Cilvēki ļoti alkst skaidrā prāta, bet viņi domā- ja apstākļi pamainīsies, ja saņemšu to ko vēlos, tad šī te skaidrība parādīsies, bet patiesībā tas tikai noklusinās šo te miglu. Tu bļauj un lai tevi apklusinātu vajag iedod knupīti kā bērnam…uz brīdi ir miers. Bet ne uz visu laiku. Taču gribās, lai ir uz visu laiku- jo ilgāks miers un klusums bez bļaušanas, jo labāk. Knupītis problēmu neatrisina, tas tikai uz brīdi ļauj emocijas noslāpēt… Un mēs esam savu emociju vergi- ideāli būtu, ja mēs būtu pozitīvo emociju vergi…Vergi? Vai tad to varētu saukt par verdzību? Jo vairāk pozitīvo emociju, jo labāk! Bet kā ar negatīvajām? Ideālā gadījumā būtu labi, ja to nebūtu vispār. Iedomājies- mūžīgais prieks, mūžīgā bauda, mūžīgais apmierinājums.
Ļoti nelaimīgi ir cilvēki, kas grib visu kontrolēt. Faktiksi viņu pamatvēlme- viss notiks tā, kā es gribu. Bez atkāpēm!
Pašnomierināšana. Tāda kā strīdēšanas ar domām, kas rada nemieru. Parasti gaidu mierinājumu no ārpasaules, dažbrīd pat kaitīgu- iedzeru, lai nomierinātos, uzpīpēju, lai nomierinātos. Bet, pa lielam, lai atrautos no domām, kas padara nelaimīgu. Un visbiežāk gaidu kādu kurš nomierinās, uzmundrinās, dos cerību. Šis te “labais pozitīvaisais tēls”, kas atnāks un mani izglābs. Bet, ja nenāk? Tad es visādi meklēju viņu- “glābēju”. Un ko tad, ja neatrodu? Un ko tad, ja atrodu, bet izrādās, ka tas ir ne tas, kas vajadzīgs?
Tas viss tūlīt izgaisīs, it kā nekad nebūtu bijis. Paskaties cik ātri notiek pieskāriens- tiko pieskāries, tas izgaist un paliek tās silti patīkamās sajūtas- kāds deva maigumu, kāds parūpējās, kāds nomierināja. Tik maz vajag- viens glāsts un paliek vieglāk. Un atmiņas to tur cieši jo tieši…Ar tuvu cilvēku saistās. Un atceroties, vien iedomājoties paliek silti. Tas nav parasts siltums, ko dod uguns. Tas ir siltums, kas piepildīts ar cilvēcisko labsirdību.
“Hei, pārstāj sevi vainot par to, kā kāds cits tevi nosauca, ieraudzīja! Tā ir viņa versija, viņa skatījums, bet tas nenozīmē, ka tā ir patiesība. Cilvēki tic savām projekcijām un katrs projicē kaut ko savu. Tad kāpēc tev pieņemt svešas projekcijas, kāpēc pārvērsties par tām? Vissvarīgākais, lai nepazudstu citu projekcijās ir zināt, kas pats esi. Precīzi zināt savu iekšējo motivāciju kāpēc un ko dari, jo tad būs mazāk iespēju, kad ar tevi varēs manipulēt. Bet kamēr tik ļoti svarīgi tas ko citi saka un domā par tevi, tikmēr tu pieņemsi citu versijas un būsi mūžīgā atkarībā ko kurš kad padomās. Bet svarīgi ir tikai tas, kas tu esi, tikai tas, nevis tas ko citi…. Jo kāds gan tev sakars ar to ko kurš padomā, kā padomā, kāpēc padomā?
Paskat, kā viss pārvēršas par neko.. Tiko bija, vairs nav. Caurskrienoši mirkļi, caurskrienošas parādības.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
