“Kas tev sāp?” Viņš nevar pateikt. “Kā tev iet? Kā tu jūties?” Viņš nevar pateikt. Viņš nevar padalīties. Un, ja tu neiejūties, ja tu neproti saklausīt cita sirdi, tad nezināsi.

Viņš nevar pateikt! Nevar! Un tos apstākļus, kādos viņš ir tu nespēsi saprast, ja neiejutīsies. Ir tāds vārdu savienojums: “Iejusties cita ādā” Mēs brīžiem savā ādā īsti iejusties neprotam, kur nu vēl cita. Vai arī ar savu ādu esam tik pārņemti, ka citu ādas paliek nepamanītas, nesajustas. Liels akcents pasaulē likts tieši uz “savām ādām” ne citu. Tā “mana āda” ir svarīgākā! Viņa ir svarīgāka par citu. Un ja katrs tā domā un dzīvo? Tad katrs arī apvilks žogus ap “savām ādām”- būs šķelšanās, konkurēšana, dalīšanās, neiecietība, bailes, naids…Tik daudz liekā.

“Mani neinteresē kas ar JUMS. Mani interesē tikai kas ar mani un vēl tiem, kas ir ar mani. Un viss.” Svešie izraisa vienaldzības sajūtu, jo nav savējie… Bet lielākā daļa taču ir svešie…faktiski vairākums. Maza daļiņa ir savējie un tad tas svarīgākais ir “es”. Viens es. Vai nevajadzētu būt otrādāk? Kad vairākums ir svarīgs nevis tas viens “es”. Ja paņemam vienu ķieģeli un tūkstoš ķieģeļu- ar vienu taču māju nekad neuzcelsi, vajag vairāk. Ja paņemam vienu eiro un simts eiro- kas svarīgāks? Un par labsajūtu runājot- jo vairāk prieka, jo labāk! Paskat, cik tomēr liela nozīme ir vairākumam. Bet, bieži vien manas sautīgās intereses apspiež citu…Manas sautīgās vajadzības atņem citiem…Manas sautīgās vēlmes nodara pāri, jo “mana āda” nemitīgi grib būt pārākā, svarīgākā, nozīmīgākā… Akcents uz “es” nevis “mēs”.

“Kā tev iet? Vai tev viss labi?” To taču nejautā visiem. To jautā tiem, kuri ir savējie. Iedomājies cik tīra un skaista būtu pasaule, ja visi visiem būtu savējie! Tikai iedomājies….

“Kas tev sāp?” Viņš nevar pateikt…Nevar, jo ir dzīvnieks… Un ja tu nesajūti, neiejūties, tad nesadzirdēsi. “Viņu ādām” ir vēl grūtāk, jo tās nevar izstāstīt kā jūtās, tās nevar pasūdzēties…