Es tev uzdāvināju kaut ko skaistu un tevi iepriecināju. Man iepatikās redzēt tavu prieku un es tevi iepriecināju atkal uzdāvinot kaut ko skaistu.  Man likās, ka dāvana ir tā, kas tevi iepriecina. Man likās, jo vairāk es tev dāvināšu, jo priecīgāka tu būsi. Mana dāvana apmaiņā pret tavu prieku.  Tavs prieks saņemot bija neviltots.  Mans prieks dāvinot arī. Jo es gribēju iepriecināt negaidot un tu biji iepriecināta, jo negaidiji. MĒS ABI NEKO NEGAIDIJĀM…

Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam! Tev ir savāds skatiens, tāds aizdomīgi viltīgs-mums viņš nepatīk! Nenāc ar savu dažādību, nāc ar līdzību mums. Mums nepatīk dažādie, tie ir kā savādnieki un mēs tos izstumjam, izsmejam, izliekam ārpusē, aizsperam drusku tālāk.

Nesen skatījos vienu brīnišķīgu filmu. Patiesībā jau kādu 14-to reizi. Un atmiņā ir palikuši divi teikumi: „Kad tu nedabū to,  ko gribi- tu ciet. Un pat ja dabū to, ko gribi, tu vienalga ciet, jo nevari to paturēt mūžīgi…”

„Zini, es tevi negribu mācīt! Pareizāk- iestāstīt, jo tad sanāks, ka tu pieņemsi manu versiju par savējo un akli viņai ticēsi un akli atbalstīsi, kaut vai aiz cieņas pret mani. Tev jāatrod pašam sava versija, jo tikai tad tu spratīsi kas ir kas un kurš ir kurš.

Cenšamies paturēt, bet beigās paliekam ar tukšām rokām. Cenšamies noturēt, bet, lai vai ko turētu, gala rezultātā tas izsprūk. Pieķeramies, nelaižam vaļā. Un, jo drudžaināk ķeramies, jo lielākas sāpes, lielāks neapmierinājums, kad jāatlaiž…. Kā bumba, kas ar baigo spēku uzšauta gaisā, ar tik pat lielu spēku atsitās pret zemi, jo nekur citur tā nevar sprukt, kā tikai pret zemi. Gravitācija.  Tikai liekās, ka tas ir spēks, kas pielietots pareizi. Tikai liekās, ka bez pieķeršanās nav iespējams nekas īsts….

Nekā jauna …Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 70-os, 80-os un 90-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu.

Viņš ir aizņemts ar nepilnību meklēšanu citos. Viņam nav laika. Jāatrot un jānorāda, kaut ne skaļi, bet tikai domās, vienalga jāatrod un jānorāda. Neviens trūkums, neviena nepilnība nedrīkst palikt nepamanīta. Viņš nekad nav sev jautājis, kāpēc to dara, kāpēc meklē…viņš meklē, nosoda, un atkal meklē, nosoda.

Dažreiz tik ļoti liekas,ka tikai kaut ko iegūstot mēs varam būt laimīgi. Ka laimi nes ieguvums. Zaudējums nes nelaimi vai ciešanas. Iegūstot mantu, cilvēku, popularitāti rodās priekšsats, kad tas padara laimīgu. Bet varbūt tieši iegūšana, šī te vēlme iegūt rada arī ciešanas. Jo lielāka vēlme,jo lielāka vilšanās, ja tas, kas iecerēts nenotiek. Tāpat kā vilnis jūrā uzņem savu ātrumu- paceļās gaisā, bet tur nav mūžīgi, tas krīt. Viss atkarīgs ar kādu spēku vējš to pacēlis.Un ir pilnīgi skaidrs, ka ne uz visiem laikiem viņš būs tur augšā.

Viņš teica- mēs dzīvojam, lai baudītu! Lai saņemtu to, ko gribam. Un caur šo te saņemšanu kļūtu laimīgi! Apēdot šokolādi tu jūti baudu. Nodarbojoties ar seksu, tu jūti baudu. Nopērkot to, ko vēlējies, tu sajūt apmierinājumu. Mēs dzīvojam, lai baudītu!  Un JO VAIRĀK BAUDAS, JO LABĀK-viņš teica.

Tiko rokās turēju beigtu lapseni. 100 punkti pirms tam viņa diezgan sprigani lidinājās turpu šurpu, kā vien mācēdama uztvēra to dzīvi, kas viņai bij dota un nu vairs nav-sastingusi, nekustīga. Drusku baisi paliek-a ja nu pēkšņi atdzīvojas, sāk lidot-iekodīs vēl! Lapsenēm nepatīk, ja viņas aiztiek, droši vien tā ir visai dzīvai radībai, nepatīk, ja svešs aiztiek, ieslēdzas tāds aizsardzības reflekss-nenāc klāt…neaiztiec mani. Ir sajūta, ka apdraudēts… Bet lapsene nekustās, ir sastingusi. Es viņu kārtīgi nopētu-dīvaini- kustējās, tagad nekustās. It kā nometusi vecās drēbes un uzvilkusi citas, kaut kur citur, ne te. Droši vien viņa pa pusatvērto logu ielidoja un netikusi ārā nomira. Tā arī nenodzīvojot to atlikušo laika sprīdi, kas viņai varbūt būtu garantēts esot brīvībā, nevis iesprostotai. Pati sevi iesprostoja, atvērtais logs bija tikai apstākļi…

Es ar tevi sazinos caur stiklu. Caur LCD vai LED stiklu. Jā-ekrānu, kasti, sauc kā gribi, sazinos caur kaut ko. Klikšķinot ar saviem pirkstiem pa taustiņiem no burtiem veidoju vārdus, no vārdiem teikumus. Un caur stiklu tu nolasi manas domas.

Tevī ir daļiņa no manis, manī no tevis. Mēs nekad neesam bijuši atšķirti. Mūs atšķir neziņa. Mēs esam aiz neziņas plīvura un redzam viens otru kā svešiniekus, kā draugus, kā ienaidniekus.

Es apstājos tev blakus un tu nemanīji. Tāpat arī tu nemanīji vieglu vēja pieskārienu savai sejai. Nemanīji saules starus, kas sildīja tavu ķermeni, nemanīji savus sirds pukstus, kas nemitīgi atgādināja, ka esi dzīva.