Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Mīlestība/pieķeršanās

Mīlestība/pieķeršanās

Cenšamies paturēt, bet beigās paliekam ar tukšām rokām. Cenšamies noturēt, bet, lai vai ko turētu, gala rezultātā tas izsprūk. Pieķeramies, nelaižam vaļā. Un, jo drudžaināk ķeramies, jo lielākas sāpes, lielāks neapmierinājums, kad jāatlaiž…. Kā bumba, kas ar baigo spēku uzšauta gaisā, ar tik pat lielu spēku atsitās pret zemi, jo nekur citur tā nevar sprukt, kā tikai pret zemi. Gravitācija.  Tikai liekās, ka tas ir spēks, kas pielietots pareizi. Tikai liekās, ka bez pieķeršanās nav iespējams nekas īsts….

Ko ta bez turēšanas nav iespējams neko tā īsti izdzīvot, izgaršot, izbaudīt?

Ko ta bez piederēšanas nav iespējams būt apkampienos?

Ir, bet, tad liekas, ka tas ir neīsti, samāksloti.

Ta kā pagaršota šokolāde un izšpļauta ārā.

Un ir mūžīgais apjukums, nespēja atšķirt mīlestību no pieķeršanās.

Mūžīgais kokteilis, jo liekas, kad viņas ir māsas, it kā mīlestība bez pieķeršanās nevarētu pastāvēt…. It kā viņas saaugušas kopā kā zeme un saknes…A, ko, ja pieķeršanās ir nezāle, kas maskējās kā ārstniecisks augs? Ko tad ko?

Tu nedrīksti no manis būt pa gabalu, tev jābūt- jo tuvāk, jo ciešāk, jo labāk….es varētu ar savu pieķeršanos tevi nožņaug, bet attur mani…MĪLESTĪBA…Ar savu pieķeršanos es negribu tevi palaist, ar savu mīlestību es vēlos no visas sirds, lai tu esi laimīga,brīva, nepiespiesta. Ar savu pieķeršanos es gribu, lai tu esi laimīga tikai un vienīgi ar mani, tikai ar mani, saproti, ne ar vienu citu…

Ar savu mīlestību es vēlos, lai tu esi vienkārši laimīga…pati par sevi laimīga-lai tev nesāp, lai tev nesalst, lai tev nedarītu pāri. Lai tevi neapsmietu, nepazemotu. Es vēlos, lai ar tevi viss labi, lai tu esi lamīga pat ja man no tevis jāšķirās, pat ja tu atrodi kādu citu, kas darīs tevi laimīgāku, pat tad lai tu e-s-i….nēnēnēnēnē…kas tev ar mani nepietiek? Kā tu uzdrošinies mani pamest? ĀĀĀĀĀĀĀ, es tevi nelaidīšu, kaut tu nosprāgtu ar to savu jauno mīlnieku…Kaut tev sāpētu tā, kā man sāp…es atriebšos, es to tā neatstāšu. (redz kā pieķeršanās maina savu masku un ieņem patieso seju-DUSMAS, NAIDU) Es taču esmu vislabākais, visjaukākais, kas tev vien var būt!….es tevi turēšu un paturēšu UN MAN VIENALGA, JA TEV SĀP, MAN VIENALGA KA ES NOSPIEŽU TEVI AR SAVU……tu būsi ar mani uz mūžiem, es nelaidīšu tevi nekur,tev jābūt manai, saproti, jābūt manai, tu taču bez manis esi nekas, pilnīga nulle….(saka pieķeršanās un atkal pārvēršas par dusmām). Piedod, lūdzu piedod, es tā negribēju, es negribēju tev nodarīt pāri!!!! (viņš tiešām negribēja, bet kolīdz nonāk savas pieķeršanās varā, tā ir bezspēcīgs, jo varbūt nezin, kas viņa īsti ir .) Atkal šis te nospiedošais es…egoists…

Bet kad tu tā no sirds vēlies, lai otrs ir laimīgs, vai tad sajūti drudžaino vēlmi paturēt, neatlaist, noturēt, sažmiegt?

Vai tad ir tās satraucošās trīsas, kas šķiet vilinoši jaukas, valdzinošas, bet no otras puses divkosīgi smeldzošas, uzdzīdamas neremdināmas slāpes, alkas, kas savukārt sāk būvēt iekāri? Un iekāre savukārt sāk sūtīt fluīdus, kas ietērpti valdzinājuma kleitā. Un valdzinājuma kleita apsedz miesu-pieķeršanos….Viņa tikai izliekās un maskējās, ka ir vajadzīga, nepieciešama….Viņa māna, atrunnājas, aizslēpjās aiz mīlestības noturīgajiem pleciem, dažreiz ieritinās klēpī. Un es viņas abas neatšķiru. Kā gan es varu atšķirt, ja nezinu kas ir kas?

Mīlestībai nav definīcijas, citi saka. Katram ir kaut kas savs. Nu jā, ir jau savs, bet no kaut kurienes tak viss izriet?! Pat kokam ir saknes un tikai tad nāk stumbrs, zari, lapas….Arī tai mīlestībai ir no kaut kurienes jāizriet, jābūt avotam, no kura tā iztek un tikai pēc tam sajaucās ar to indi, ar to pieķeršanos. Tātad- ir jābūt kādai pamatdefinīcijai-kas ir mīlestība?! Un arīdzan- kas ir pieķeršnās. Es kaut kur dzirdēju šādu definīciju-MĪLĒT NOZĪMĒ VĒLĒTIES, LAI OTRS IR LAIMĪGS PAT TAD, JA TU GALU GALĀ VIŅA LAIMES PLĀNOS NEIETILPSTI. Vienkāršāk-esi darijis pilnīgi visu, lai padarītu oru laimīgu, bet nekad neesi gaidījis, kad saņemsi atpakaļ to pašu….(hā, naivais, ideālists, muļķis-tādas mīlestības nav, neeksistē-saka man skeptiķi) (Tu būsi pilnīgs idiots, ja tā darīsi! Tevi sāks izmantot-atkal saka man skeptiķi)

Mani var izmantot tikai tad, ja es kaut nedaudz esmu vēlējies saņemt atpakaļ to, ko esmu devis, pretējā gadījumā, JA  MAN NAV NEKĀDAS VĒLMES SAŅEMT ATPAKAĻ DOTO, es nejūtos kā izmantots, drīzāk jūtos kā devējs Un, vai nav lielāks prieks, ja pēkšņi no tā, kas devis saņem kaut ko negaidot? Tā tak ir kā dāvana, kā apbalvojums, pēkšņs, negaidīts. Un es arī neviļos tad, kad dodu neko negaidot pretī, jo es negaidu neko….Tad tā ir nesautīga mīlestība, kas negaida neko pretī.

Un ja tu paredzi, ka kaut kas tāds var notikt, ka otrs var aiziet un atrast laimi pie kāda cita, tad būs mazāks aplauziens, ja tas tā arī notiks…

Un es domāju par šiem dzirdētajiem vārdiem…un droši vien jau, ka mīlestība dzen savas saknes vēlmē DOT NEVIS ŅEMT. Jo, ja tā dzītu savas saknes vēlmē ŅEMT NEVIS DOT, tad tā nav mīlestība. Un kas tad tā ir, kad ņem nevis dod? Tad tā ir izmantošana, nekaunība…utt-kaut kas slikts tātad, nevēlams. Tad jau man laikam jāmācās ir vairāk dot…jo tas, kas gaida kaut ko pretī, tas pēc idejas pats sevi piekāš…jo var vienmēr gadīties, kad nedabūsi pretī to, ko gribēji dabūt. Daudz llieāka ir iespējamība nedabūt nekā dabūt. Un tieši tā CERĪBA un likme uz to, kad VIENMĒR VAJAG SAŅEMT PRETĪ arī ir CĒLONIS TAM, ka JĀIZJŪT VILŠANĀS, KAD CERĒTAIS NEPIEPILDĀS.

Un tur nu otrs nav nekādi vainojams, ja noticam, ka ES ESMU PELNĪJIS SAŅEMT PRETĪ, JA REIZ TEV DODU…..

Un kaut otrs ir solijis, ja šī te mīlestības definīcija-VĒLME, LAI OTRS IR LAIMĪGS NESKATOTIES UZ NEKO….vai tad ir iespējams just vilšanos? Ja jau sākotnēji negaidiji neko pretī, kur te var rasties vilšanās? Atliek secināt, kad vilšanos rada vēlme pēc sava labuma nevis vēlme, lai otram ir labi. Jo šo vilšanos baro gaidas saņemt pretī. Gaidas rada aklas cerības…kapēc aklas? Tapēc, ka neko nevar paredzēt. Un ja neko nevar paredzēt, kapēc tik ļoti par to satraukties?!

Ieteikt:        
skatīts 3135 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums