Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam

Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam

Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam! Tev ir savāds skatiens, tāds aizdomīgi viltīgs-mums viņš nepatīk! Nenāc ar savu dažādību, nāc ar līdzību mums. Mums nepatīk dažādie, tie ir kā savādnieki un mēs tos izstumjam, izsmejam, izliekam ārpusē, aizsperam drusku tālāk.

 

Ko tu  te nāc, ja tev nav līdzīgu domu, līdzīgu uzskatu, līdzīgu ieradumu. Ko tu te nāc? Ko tev vajag? Mēs tevi nepazīstam, tu mums liecies savāds un dīvains. Mums patīk savējie. Mums patīk mūsu bars. Tu esi viens-mēs esam bars! Mēs līdzīgi ģērbjamies,  smejamies par līdzīgiem jokiem, pat gaitu mēs cenšamies pieskaņot līdzīgu. Ēdam līdzīgus pārtikas produktus, mums ir līdzīgi ieradumi, mēs līdzīgie,….mēs neatšķiramies kā tu, no planēts x atlidojušais mistiskais savādnieks…Ej prom, pazūdi…

 

Viņš tikai grib būt ar jums un palikt atšķirīgs. Viņš nāk un sniedz roku kā nosalušais, kam pietrūkst siluma. Un siltuma jau arī jums pietrūkst-tāda nesamākslota, patiesa siltuma. Tāda bez formalitātēm un „es daru tā, kā visi dara”. Tāda vienkārša cilvēciska siltuma. Jums bieži vien ir tā, ka protat labi tēlot, ka ir silti, kaut patiesībā salstat. Tēlojat, jo barā nav pieņemts salt. Tur visi dzenas pēc siltuma…kaut salst. Dzenās pēc viltota siltuma…un salst.Tur smaids arī ir ļoti uztrennēts, kaut bieži tam nav nekāda atbalsta punkta, kā tikai inerces pēc skaisti savilktas lūpas pusaplī uz augšu.  Un tie tukšie smaidi ir lipīgi…un auksti.

 

Viņš ir noslēdzies sevī, jo viņam ir bail-vai saņems roku pretī-kaut vienu no visa bara. Un bailes tad arī rada to savādo aizdomīgo skatienu, kas šķiet viltīgs. Viņš nezin kā izturēties, viņš nezin jūsu ieradumus. Bet, kaut uzzinās, diez vai  pieņems. Viņš var pārņemt tos, kas viņam liksies lietderīgi. Bet jums jau neder tie, kas neprot pakļauties. Jūs esat pārņemti ar savu realitāti tik ļoti, ka neredzat citas. Kas neredz, tas palaiž garām. Kas palaiž garām, tas kaut ko neiegūst. Kas kaut ko neiegūst ir zaudētājs. Jo tikai ieguvējs ir ieguvējs. Un zaudētājs ir zaudētājs. Neviens negrib būt zaudētājs.

 

Viņš nenāca ar sliktiem nolūkiem. Viņš nāca ar pastieptu roku- vienkārši ar pastieptu roku, kā līdzīgs pret līdzīgo. Viņš gribēja sadraudzēties bez uzspiestajiem rāmjiem. Bez izdomātajiem likumu likumiem un aizspriedumiem. Bez- ir tā un ir šitā! Viņš nāca kails pie jums apģērbtajiem. Ko gan viņš tur meklēja? Ko pazaudēja? Ko gribēja iegūt?

 

Varbūt vienkārši viņš pastiepa roku, lai palīdzētu arī jums atbrīvoties no apģērba….kas patiesībā nevis aizsargāja, bet gan smacēja nost….Tikai pie jums nav pieņemts būt kailam…pie jums pieņets valkāt krāšņus jo krāšņus apģērbus, aizsegt kailumu tāpat kā nodzēst sveces liesmu un skatīties uz sveci bez liesmas…

 

Tu dzen savādus jokus un mēs tos nesaprotam. Un arī negribam saprast. Tu esi atšķirīgais, atstumtais un nepieņemtais. Bet, kas zin…varbūt tev ir laba sirds..varbūt…

Ieteikt:        
skatīts 1477 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums