Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Viņš teica- mēs dzīvojam, lai baudītu!

Viņš teica- mēs dzīvojam, lai baudītu!

Viņš teica- mēs dzīvojam, lai baudītu! Lai saņemtu to, ko gribam. Un caur šo te saņemšanu kļūtu laimīgi! Apēdot šokolādi tu jūti baudu. Nodarbojoties ar seksu, tu jūti baudu. Nopērkot to, ko vēlējies, tu sajūt apmierinājumu. Mēs dzīvojam, lai baudītu!  Un JO VAIRĀK BAUDAS, JO LABĀK-viņš teica.

Un es arī viņam paklausu-eju uz veikalu, pērku šokolādi- jā- tiešām, sajūtu baudu. Gribās vēl. Gribās divas jau šokolādes. Eju uz veiklau, pērku vēl…jā, baudu sajūtu. Nopērkot uzreiz 20 šokolādes pēc 10-tās sāk drusku šķebināt, pēc 15 velk uz korķi + sāk sāpēt vēders… (BET VIŅŠ TEICA, JO VAIRĀK BAUDAS, JO LABĀK)! Ko lai tagad dara? Man sāp vēders no šokolādēm?! Bauda pārvēršās par ciešanām?! Kā tad tā?! Mēs taču dzīvojam, lai baudītu, jo vairāk baudas, jo labāk!

Muļķi-visu vajag ar mēru!

Labi, labi…bet tad jau nevar teikt- jo vairāk baudas, jo labāk! Sanāk, ka tā nav īsta bauda, ja reiz pārvēršas par ciešanām! Īsta bauda būtu- jo vairāk, jo labāk! Jo vairāk šokolādes apēdu, jo lielāka bauda man no tā. A pretī es saņemu sāpošu vēderu?! Kā tad tā?

Kaut kādā brīdī viss izmainās…..Vnk. izmainās. Tāpat kā kaut kādā brīdī uz iekāri balstītas attiecības izžūst. Un tad lielākie mīlnieki kļūst par lielākajiem ienaidnienkiem…  Tā pievilcīgā un seksīgā meitene, kuru es tik ļoti iekāroju pamatskolā nu ir kļuvusi par resnu un izplūdušu….go…i.(Piedod, ja sevi atpazini un neuztver to personīgi-vainīga ir mana iekāre nevis tava ķermeņa forma) Bet, es tik ļoti viņu iekāroju, tik ļoti gribēju iegūt. Galva reiba vien no domas, kā es ar viņu tur pa gultu ņemšos…. Un tajā brīdī, kad iekāre ir mani pārņēmusi tā, ka neko citu vairs sev apkārt neredzu…ja tajā brīdī man būtu spēks paskatīties bišķiņ skaidrāk, vai tad es būtu ļāvies savai iekārei?! Vai tad man būt jādzied gaudu dziesmas gultā bļaujot spilvenā un vaimanājot:”es neesmu pietiekami labs, priekš viņas, ka viņa mani negrib! ” Vai būtu skaudībā jāmokās, ka kāds cits ar viņu ? Es vienkārši saprastu, ka viņas ķermenis, kura dēļ jūku prātā mainīsies, pēc laika kļūs vecs, nepievilcīgs. Un varbūt tad es sāktu meklēt kaut kādas citas vērtības šajā seksīgajā meitenē….Atrastu vai nē, tas cits jautājums.

Un tu man saki, ka ārējais izskats ir tas svarīgākais?! Kā ta es viņam varu uzticēties, ja meitene nebūs mūžīgi jauna un ziedoša! Viņa novītīs līdz ko iestāsies vecums. Un ko tad lai dara? Jāmeklē jauna, kura atkal novītīs? Tas ārējais skaistums jau tāds māneklis ir. Bieži vien šausmīgi uzcakots, lai apslēptu iekšējos trūkumus. Lai aizmālētu acis. Jo tie noturīgie, tie iekšējie tikumi jau tā nespīd pa gabalu, ja ir patiesi. Ar tiem tā nemētājās-eu, skaties cik es izpalīdzīga, cik līdzjūtīga, cik pacietīga, cik gādīga, cik mīļa….(jāreklamējās jau parasti ir tad kad nav pieprasījuma….)Tie sāk spīdēt nevis labos, bet gan grūtos laikos. Jo tikai grūtos laikos ir vajadīgs kāds, uz ko var paļauties, kāds, kas nepievils, nenodos, palīdzēs. A grūtie laiki jau vienmēr pienāk negaidīti….Tie iekšējie tikumi ir neredzami acij. Toties acs zibenīgi mēdz piesieties pie lielajiem pupiem vai pie lielajiem dibeniem….Un ko ta ar to gaļas gabalu  īsti lai dara?!!!!

Laikam jau prātīgāk būtu uzprišināt savu iekšējo, nevis ārējo pasuli, kaut vai tāpēc, ka ārējais noveco un mainās. A iekšējais turpretī ir tikai un vienīgi uzlabojams un uzfiršināms.  Dvēseles skaistums, kuru nevar nopirkt kosmētikas veikalā. Kuru nevar apģērbt apģērbu veikalā. Tas tad droši vien būtu noturīgāks un lietderīgāks. Bet, tas nebūt  nenozīmē, ka nevajag sevi uzprišināt. Kuram ta patiks smirdoša un nemazgājusies?!

Laikam jau vidusceļš vienmēr noder-ne pārāk daudz, ne pārāk maz un tad ir līdzsvars.

Zin, ar to, jo vairāk, jo labāk ir tā neviennozīmīgi. It kā no vienas puses mēs jūtamies labi, kad dabūjam to, ko gribam, no otras puses tas dabūtais nebūs ar mums mūžīgi. Un ja nebūs mūžīgi, kapēc tik ļoti vajag iespringt? Un bieži vien ar dabūto nepietiek, vajag vēl…un jo vairāk vajag, jo lielāks iespringums. Vienkārši mēs varbūt pārāk maz domājam par dabūtā trūkumiem. Visam ir divas puses.  Un kad tā pārāk aizraujies, apsēdies un pameklē trūkumus, lai atgūtu līdzsvaru. Kad atkal pārāk aizraujies ar trūkumiem, pameklē labumus, lai atgūtu līdzsvaru. Laikam jau līdzsvars ir tas zelta ceļš. Kaut gan….kas to lai zin….

 

Ieteikt:        
skatīts 1795 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums