Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Par lapseni

Par lapseni

Tiko rokās turēju beigtu lapseni. 100 punkti pirms tam viņa diezgan sprigani lidinājās turpu šurpu, kā vien mācēdama uztvēra to dzīvi, kas viņai bij dota un nu vairs nav-sastingusi, nekustīga. Drusku baisi paliek-a ja nu pēkšņi atdzīvojas, sāk lidot-iekodīs vēl! Lapsenēm nepatīk, ja viņas aiztiek, droši vien tā ir visai dzīvai radībai, nepatīk, ja svešs aiztiek, ieslēdzas tāds aizsardzības reflekss-nenāc klāt…neaiztiec mani. Ir sajūta, ka apdraudēts… Bet lapsene nekustās, ir sastingusi. Es viņu kārtīgi nopētu-dīvaini- kustējās, tagad nekustās. It kā nometusi vecās drēbes un uzvilkusi citas, kaut kur citur, ne te. Droši vien viņa pa pusatvērto logu ielidoja un netikusi ārā nomira. Tā arī nenodzīvojot to atlikušo laika sprīdi, kas viņai varbūt būtu garantēts esot brīvībā, nevis iesprostotai. Pati sevi iesprostoja, atvērtais logs bija tikai apstākļi…

Viņas neziņa viņu te atveda. Jo, ja būtu zinājusi, ka nekad netiks ārā, ka te būs viņas beigas, diez vai pat tuvotos tam sasodītajam pusatvērtajam logam. Lapsenei ir maz saprāta, maz gudrības, ļoti daudz neziņas, tapēc arī varbūt viņa te iemaldijās pie manis..intereses dzīta- a kas gan tur varētu būt aiz tā tur? Varbūt cerēja atrast labākus apstākļus, paiku, varbūt ārā lija lietus un lai nesamērcētos domāja patverties? Varbūt kaut kur atdauzija pauri un aiz apjukuma ievēlās pie manis? Vai arī vienkārši pēc inerces, vējš čut čut stiprāk papūta- še tev! Kas to lai zin? Droši vien izmisīgi centās tikt ārā, ar savām ķepiņām/kājiņām daudzot pa stiklu…

Caur stilu tak viss notiek, viss tur ir- zaļā daba, puķes, zāle…barība…tikai atšķirība tāda, ka stikls neļauj tur būt! It kā viss ir tepat, sasniedzams, bet nesasniedzams. Stikls viņas mazajām ķepiņām nepadodās, tam neinteresē, ka viņa tik izmisīgi grib tikt ārā. Stikls nejūt, stikls nav dzīvs, tam ir vienalga…nežēlīgi! Viss taču varēja būt savādāk! Bet nav. Viņa ir te un droši vien līdz pēdējiem spēkiem cīnijās par savu dzīvību-gribēja tikt ārā- tur brīvībā. Netika. Palika tepat.

Un nu es atrodu viņas līķi. Ne viņu pašu, bet viņas līķi…skan kaut kā draudīgi, baismīgi-līķis…Nav jau pierasts tā runāt par nāvi, saka, jau, ka šitā runājot un domājot vēl var piesaukt…Piesaukt to, kas ir neizbēgams…?Jo agri vai vēlu taču būs jāmirst. Varbūt mēs nedomājam par to vienkārši tāpēc, ka negribās atstāt to, kas mums pieder…negribās pazaudēt to, ko esam izveidojuši, to, par ko esam kļuvuši. Negribās palaist, negribās saprast, ka agri vai vēlu būs jāatstāj, jāpalaiž,jāiet tālāk…Negribās nonākt reiz aiz tā stikla un ķepuroties, dauzīt ar kājām un teikt-nu tepat taču viss ir, tepat…tikai…

Dzīve ir skaista, bet negribās, tā negribās, lai skaistais kaut kad beigtos…tā gribās paturēt un nekad nelaist vaļā. Tā negribās to pusatvērto logu, kas iesprosto un nelaiž ārā. Novērtēt dzīves skaistumu laikam var tikai tad, kad tā nedaudz saproti, ka vēl tava stunda nav situsi, tu vēl elpo, neslimo, neesi aiz stikla un neķepurojies! Tik maz vajag, lai saprastu skaisto, to trauslo dzīvi. Šodien es atrodu lapsenes līķi, kaut kad kāds atradīs manējo… Šajā jautājumā man un lapsenei nav nekādas atšķirības, ja nu vienīgi tāda, ka ar viņu tas jau ir noticis, ar mani vēl nē… Dīvaini, nav pierasts pie nekustīgā, sastingušā…visapkārt tak notiek nemitīga kustība…Varbūt tāpēc, ka pierasts redzēt kustīgo, nekustīgais izraisa bailes, nevēlēšanos pieņemt, tapēc tiek ignorēts, noslāpēts, nolikts malā. ”Izbaudi dzīvi, nu ko tu te vari filozofēt par tādām nesmukām tēmām, nu davai, liec tai lapsenei mieru un pievērsies kaut kam jaukākam!”…tu man saki. Un es tā arī daru…Kamēr ir varianti!

Ieteikt:        
skatīts 1810 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums