Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums

Uzrakstītie mirkļi - Labāk, lai vairojas….līdzpriecāšanās!

Labāk, lai vairojas….līdzpriecāšanās!

Kāpēc viņam, bet man nē? Mūžīgais retoriskais jautājums ieskanas, kad kāds dabū vairāk. “Ar ko viņš labāks par mani?” Netaisnības sajūta. “Kā tad tā- viņš dabū, es nē?” Un arīdzan trūkumcietēja sajūta. Tajos brīžos, kad kāds saņem vairāk, ir veiksmīgāks, izveicīgāks, skaistāks… tajos brīžos ieslēdzas nenozīmīguma sajūta (Kāpēc viņš, bet ne es?)

Jā, kāpēc? Kāpēc tik tendenciozi šķiet, ka citiem iet labāk, citi dabū vairāk, ir veiksmīgāki? Kas tas ir par tādu lokatoru, kurš ieslēdzās līdz ko kāds ir labāks par manu “es”? Jau tajā brīdī, kad parādās pietrūkuma sajūta dzimst arī mazvērtība. Kādu novērtē vairāk, kādam tiek vairāk- kā tā var? Tad nāk netaisnīguma sajūta. Bet visa pamatā ir skaudība. Jā, tā ir skaudība, kas ielien pa šķirbu šķirbiņām un pārņem prātu ikreiz, kad rodas šis te: “Ar ko viņš labāks? Kāpēc viņam? “ Un tad, kad dzimst: “Kāpēc viņam, bet ne man”, automātiski rodas iztukšojuma sajūta. Nevis piepildījuma, bet iztukšojuma. Nenozīmīgums…. Cilvēks pats ļaujās nenozīmīgumam un mazvērtīgumam. Jo kritis skaudības valdzinājumā. Un tāds prāta stāvoklis nekad nav laimīgs un priecīgs. Laimīgumam un priecīgumam cita veida degviela nepieciešama… (LĪDZPRIECĀŠANĀS)

Neviens jau nav teicis, ka mans “es” ir nenozīmīgāks,ja netiek “pienācīgi” novērtēts. Ja kāds dabū vairāk. Tas tā sevi uztver, kad rodas salīdzināšna.Tikai salīdzinot ar kaut ko tas var justies nozīmīgs vai nenozīmīgs. Kamēr nav salīdzināšanas nav arī sajūtas.

Tik daudz pasaules taisnīguma cīnītāju, kuriem kā degviela ir skaudība. Viņi ir gatavi cīnīties, tiesāties, panākt savu, iedibināt kārtību, bet skaudības dzīti… Un ļoti grūti ir atšķirt kas tad ir virzītājspēks, kas tad ir motivācijas pamatā. To var mēģināt izdibināt vien pats “taisnības cīnītājs”. Skaudības pārņemts prāts ir izsalcis, ļoti izsalcis. Tas maznozīmīgums liek darīt dažādas nelietības. Ja kāds ir veiksmīgāks, tad skaudīgam prātam tieši viņa trūkumus gribās izcelt, nevis pozitīvās puses, bet tieši trūkumus. Un trūkumus visai pasaulei izkladzināt: “Tu neesi nemaz tik labs, cik mēģini te rādīt! Re, skatieties viņa patieso seju!” Bet visiem viņi ir, tie trūkumi- visiem. Un ja reiz ir, varbūt prātīgāk ir mācīties tieši pozitīvās puses ievērot? Kāpēc? Tāpēc, ka tas nerada mazvērtību, tad prātā nedzimst tā spilgtā netaisnīguma un apdalītības sajūta. Mazinās skaudības doza, palielinās līdzpriecāšanās. Līdzpriecājoties nav jāizjūt visas tās bezjēdzīgās negatīvās sajūtas, kādas rada skaudība.

“Tu jau par daudz esi saņēmis, tāpēc es tev to atņemšu. Es visu laiku esmu pacietīgi vērojis, kā tu dabū vienu labumu pēc otra… Tev kauna nav? Jādalās nemaz nav? Es te stāvu tev blakus un tu svētlaimē baudi saņemtos labumus, bet es nē… TĀ NAV GODĪGI!” Un es atņemu tev bruņojies ar pašpārliecinātu taisnīguma sajūtu… It ka man pienāktos tas pats, kas ir tev…It kā pienāktos… Bet kurš teicis, ka pienākās? “

“Es visu laiku daru, daru, daru…ļoti daudz un cītīgi…bet te atnāk kaut kāds vējagrābslis un paskat, viņu novērtē, bet mani nē, pat nepamana. Ar kādām tiesībām? Es tik lielas pūles esmu ieguldījis, tā centies…lai saņemtu beidzot pelnīto novērtējumu, slavu, bet rekur šitais atnāk un neko nedarot savāc visu…Nē, to tā nevar atstāt…Es viņu iznīcināšu, lai nelien, kur nevajag…”

Tik daudz šādu versiju, kas it kā taisnīguma vārdā nodara ļoti lielu ļaunumu…. It kā “cēlu mērķu” vārdā taču… Akls un bezjūtīgs paliek cilvēks, kad nonācis skaudības valgos. Viņa prāts nekad nedomās: “ Cik lieliski, ka tu tik daudz esi saņēmis. Lai tev tiek… Es uzsitu tev pa plecu un līdzpriecājos par taviem labumiem. Es arī gribētu, lai man ir tā kā tev, tāpēc izjūtu prieku par tavu ieguvumu. “ Un mans “es” nejūtas apdalīts, izsalcis, mazvērtīgs. Šīs iztukšojošās sajūtas nerodās, tām nav vietas. Faktiski ir trīs stāvokļi, kurus es varu izjust par tavu veiksmi- skaudību, vienaldzību vai līdzpriecāšanos. No skaudības es pats sajūtos kā niecība, no vienaldzības- sajūtas absolūti nekādas, bet no līdzpriecāšanās…no tās gan ir ieguvuma sajūta! Tas vairo prieku! Un kurš tad nevēlās priecīgu prāta stāvokli? Atliek secināt, ka skaudība ir kā tāda automātiska reakcija, kas nodara pāri pirmkārtām pašam izjutējam un otrkārtām citiem. Bet, ja no tās atbrīvojas un iemaina to pret līdzpriecāšanos ir ļoti liels izdevīgums, pirmkārtām nav jājūtās mazvērtīgam, otrkārtām, tāpēc nav jānodara pāri citiem.

Prieks vairojās no līdzpriecāšanās…

Un kā Skalbes “Kaķīša dzirnaviņās” Kaķītis teica leģendāro un ļoti dziļo teikumu: “Kāpēc vairot sāpes? Labāk, lai vairojas prieks!”

 

Ieteikt:        
skatīts 792 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums