Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”

Uzrakstītie mirkļi - Pēc klusuma prasās

Pēc klusuma prasās

Starp trokšņiem klusums pazūd. Dažbrīd ir tik grūti paklusēt, ieklausīties, pierasts trokšņot, pļāpāt, aizpildīt, noslāpēt klusumu.

Es skatos uz tevi klusējot. Nē, nav vajadzīgi vārdi, nav vajadzīgi skaidrojumi- es skatos un jūtu bez trokšņa. Jūtu klusumā. Un kad tevis nav klāt, arī tad klusumā.

Mīlestībai nevajag vārdus, tā izpaužas klusējot darbībā. Un darbam nevajag vārdus, tas jādara klusējot, nevis trokšņojot visiem stāstot, cik es labs strādnieks.

Cilvēki bieži vien bēg no klusuma, viņiem vajag troksni. Liekas, ka klusums ir tik garlaicīgs, nepiepildīts, nesvarīgs, tāpēc tas obligāti ir jāaizpilda.

Kad es klausos, es klusēju un otrs runā. Es klusējot uztveru kaut ko jaunu, runājot es tikai atkārtoju to, kas man zināms.

Liels spēks ir klusumā. Kad tu man nodari pāri, es nebļauju, noklusēju. Pagriežos un klusēdams aizeju. Tu varbūt gaidīji manu trokšņošanu, manu emociju izlādi, bet nebija…ne tāpēc, ka nevarēju, bet tāpēc, ka neredzēju jēgu. Un tā mana klusā aiziešana liks tev padomāt.

Un naktī, kad lielākā daļa dodas pie miera var sajust kā pasaule elpo, kad troksnis, to nevar sajust.

Kā iemācīties klusēt un trokšņot tikai tad, kad nepieciešamība? Varbūt pasaulē šobrīd ir pārāk daudz trokšņa? Tik liels informācijas daudzums gāžas un arvien grūtāk ir izšķirt kura noderīga un kura nē.

Trokšna par daudz….pēc klusuma prasās…

Ieteikt:        
skatīts 933 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums