Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”

Uzrakstītie mirkļi - Pēc klusuma prasās

Pēc klusuma prasās

Starp trokšņiem klusums pazūd. Dažbrīd ir tik grūti paklusēt, ieklausīties, pierasts trokšņot, pļāpāt, aizpildīt, noslāpēt klusumu.

Es skatos uz tevi klusējot. Nē, nav vajadzīgi vārdi, nav vajadzīgi skaidrojumi- es skatos un jūtu bez trokšņa. Jūtu klusumā. Un kad tevis nav klāt, arī tad klusumā.

Mīlestībai nevajag vārdus, tā izpaužas klusējot darbībā. Un darbam nevajag vārdus, tas jādara klusējot, nevis trokšņojot visiem stāstot, cik es labs strādnieks.

Cilvēki bieži vien bēg no klusuma, viņiem vajag troksni. Liekas, ka klusums ir tik garlaicīgs, nepiepildīts, nesvarīgs, tāpēc tas obligāti ir jāaizpilda.

Kad es klausos, es klusēju un otrs runā. Es klusējot uztveru kaut ko jaunu, runājot es tikai atkārtoju to, kas man zināms.

Liels spēks ir klusumā. Kad tu man nodari pāri, es nebļauju, noklusēju. Pagriežos un klusēdams aizeju. Tu varbūt gaidīji manu trokšņošanu, manu emociju izlādi, bet nebija…ne tāpēc, ka nevarēju, bet tāpēc, ka neredzēju jēgu. Un tā mana klusā aiziešana liks tev padomāt.

Un naktī, kad lielākā daļa dodas pie miera var sajust kā pasaule elpo, kad troksnis, to nevar sajust.

Kā iemācīties klusēt un trokšņot tikai tad, kad nepieciešamība? Varbūt pasaulē šobrīd ir pārāk daudz trokšņa? Tik liels informācijas daudzums gāžas un arvien grūtāk ir izšķirt kura noderīga un kura nē.

Trokšna par daudz….pēc klusuma prasās…

Ieteikt:        
skatīts 788 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?
Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?

Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī […]

Došanas prieks neprasot pretī?
Došanas prieks neprasot pretī?

Es gaidu, lai par manu laipnību laipnība būtu pretī. Tā nav patiesa laipnība. Tās gaidas jau sevī ietver: “Tev jādod pretī! No tevis pienākās!” Tās gaidas sevī ietver slēpto pieprasījumu. Īsta laipnība neko negaida pretī, tāpat kā saule jaukā vasaras dienā negaida, ka cilvēki viņai pretī kaut ko dos par to, ka tā silda. Sildīt […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums