Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”

Uzrakstītie mirkļi - Lai Tev labi…

Lai Tev labi…

Viss sakrātais, vai patiešām izzūd? Kādam dāvātais prieks, labs vārds, palīdzība… Vai patiešām tas izzūd? Vai varbūt tieši pretēji uzkrājas netaustāmi, neredzami… Labsirdība kļūst redzama tikai tad, kad notikusi darbība. Bet, domas- lai tev labi klājas, lai tev nav grūti, lai tev ir ko paēst, lai tev nesaltu, lai tu būtu laimīgs…. Vai tās izdomātas izdziest, kā ugusnkurs?

Mazdēls pienāk pie savas slimās omītes gultas un mierina to: “Būs labi…!” Tik aizkustinoši no malas to vērot… Tik trausla, nevainīga un labsidrīga darbība… Viņš paņem tās roku savā mazajā rociņā un ir kā atbalsts tad, kad grūti. Mazais (LIELAIS) atbalsts. Bieži vien patiesa līdzcietība var nomierināt vismokošākās sāpes…

“Es gribu, lai tev labi!” Un vai šīs tīrās domas izgaist kā nebijušas, vai tieši pretēji vienmēr sasniedz adresātu? Lai arī milzīgs attālums…domām taču nav nekādu šķēršļu un robežu- raidītas kādam vai kādiem tās vienmēr sasniedz adresātu.

Tikai iedomājies, cik gaiša un brīnišķīga kļūtu pasaule, ja ikvienam cilvēkam kā narkotika būtu vēlme izdarīt kaut ko labu otram…nevis nodarīt pāri sev vai otram, bet tieši labu- un ja vēl nebūtu svarīgi savējais tas vai svešinieks… Jau pati vēlme: “Lai tev labi klājas, kaut tu neciestu!” ir zelta vērtībā. Ikdienā taču caur prātu izskrien miljardiem domu un ja tā netrāli pavēro visbiežāk tās ir tās traucējošās, tās nemierīgās. Mierīgās nāk retāk. Un tas arī atspoguļojas uz to pasauli, kurā mēs dzīvojam. Mēs neesam noslēgti savā telpā, mēs mijiedarbojamies nepārtrauki.

Un tagad iedomājies, ka vienā cilvēkā vismaz 80% būtu tās domas, kas sākas ar “ LAI TEV…” Nevis “man”, bet “LAI TEV…” Izmainītos taču ne tikai viņa dzīve, bet arī daudzu citu dzīves. Jo tas nozīmē, ka viņš ir vienu pašu “sevi” palicis maliņā un sācis skatīties uz “daudziem citiem”. Un tā skatoties var ieraudzīt, ka tiem citiem iet daudz grūtāk, tiem daudz mazāk paveicies. Un ja tad rodās: “Lai tev labi…kaut tu neciestu…” tas jau ir daudz… vēl vairāk, ja seko arī darbība.

“KĀ ES VARU TEV PALĪDZĒT?”…tās ir domas, kas nav vērstas uz savu es, tās ir prom no tā. “KĀ ES VARU IZDARĪT TĀ, LAI TEV BŪTU LABI…?” Un ja tā paskatās, tad viss, kas ir vērsts prom no pašlabuma, no tā ieciklēšanās uz savu “es” kļūst patiesībā svēts, vai ne tā? Tie, kas darījuši daudz laba citiem, tie, kas dzīvojuši citiem, tie arī mirst bez nožēlas…”ES DARĪJU VISU, KAS BIJA MANOS SPĒKOS, es neslēpos aiz sava trauslā nabadziņa “es” “

It kā pavisam vienkārši skan- “Dzīvot tā, lai būtu noderīgs citiem.” Bet lai līdz tam nonāktu, tik daudz kam ir jāpārkāpj pāri…

Patiesa bagātība ir būt citiem, jo tad vairākums vienmēr būs ieguvējs…dzīvojot tikai sev…tā gan ir nabadzība, jo ieguvējs ir tikai viens. Bet ja tā godīgi paskatās- vairākums vienmēr ir svarīgāks…tieši vairākums…

“LAI TEV LABI…!”

 

Ieteikt:        
skatīts 1098 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums