Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”
Pārgājiens “Viena diena zemessarga pēdās”

Uzrakstītie mirkļi - Cik ļoti…es…Tevi…

Cik ļoti…es…Tevi…

Cik ļoti…es…Tevi…

Kaut kā vienmēr pietrūkst, lai pateiktu, cik ļoti….es…tevi…

Nē, ne ta kā pietrūkst, bet…

Tomēr gribas, lai Tu zini…ka…

It kā tie trīs vārdi, bet viņos nekādi neietilpst tās sajūtas, kuras es pret Tevi…

Nu, Tu taču jūti tāpat…varbūt nevajag apzīmēt? Varbūt vispār mazāk vajag kaut ko apzīmēt? Lai paliek tas noslēpums, lai ir tas mūžīgais neatrisinājums… Kad sajūtas sāk ietērpt vārdos, tās paliek stīvas. Bet, kad tās paliek neietērptas, tās var dejot! Lai gan…tomēr gribas, lai Tu zini, ka…

Mēs toreiz sēdējām pie jūras un prāts bija tukšs no domām, vien TUVUMS un ar to pietika. Un nekā nevajadzēja, ne apliecinājumus, ne solījumus, ne vēl kaut ko… Mēs neko neplānojām, neko necerējām… Tāds mīklains un neizskaidrojams magnētisms- man velk pie Tevis un Tev pie manis, un pa vidu tā plašā dziļā sajūta, ka neko citu…

Laikam pilnai laimei tik maz vajag? Tik maz, ka faktiski neko? Vien to blakus būšanu, to dziļo sajūtu- cik labi, ka Tu esi un tepat, pavisam tuvu…

Tik daudziem tādi šķēršļi jāpārvar, tik daudzi ir tālu viens no otra un tik ļoti alkst būt tuvumā. Un mēs esam tepat…Tāpat kā toreiz pie jūras, kur viļņojošais plašums visapkārt un mēs divi vien, nekā cita nevajadzēja. Un varbūt arī nevajag?

Lai paliek vārdi, tie vienmēr kaut kā ierobežo…un ja pārāk bieži teikti, tie paliek kā pieradums…varbūt kaut kad …bet labāk ir just nevis par to runāt.

Tik tuva Tu man esi un tik ļoti… es Tevi…

Ieteikt:        
skatīts 700 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?
Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt?

Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī […]

Došanas prieks neprasot pretī?
Došanas prieks neprasot pretī?

Es gaidu, lai par manu laipnību laipnība būtu pretī. Tā nav patiesa laipnība. Tās gaidas jau sevī ietver: “Tev jādod pretī! No tevis pienākās!” Tās gaidas sevī ietver slēpto pieprasījumu. Īsta laipnība neko negaida pretī, tāpat kā saule jaukā vasaras dienā negaida, ka cilvēki viņai pretī kaut ko dos par to, ka tā silda. Sildīt […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums