Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”

Uzrakstītie mirkļi - Cik ļoti…es…Tevi…

Cik ļoti…es…Tevi…

Cik ļoti…es…Tevi…

Kaut kā vienmēr pietrūkst, lai pateiktu, cik ļoti….es…tevi…

Nē, ne ta kā pietrūkst, bet…

Tomēr gribas, lai Tu zini…ka…

It kā tie trīs vārdi, bet viņos nekādi neietilpst tās sajūtas, kuras es pret Tevi…

Nu, Tu taču jūti tāpat…varbūt nevajag apzīmēt? Varbūt vispār mazāk vajag kaut ko apzīmēt? Lai paliek tas noslēpums, lai ir tas mūžīgais neatrisinājums… Kad sajūtas sāk ietērpt vārdos, tās paliek stīvas. Bet, kad tās paliek neietērptas, tās var dejot! Lai gan…tomēr gribas, lai Tu zini, ka…

Mēs toreiz sēdējām pie jūras un prāts bija tukšs no domām, vien TUVUMS un ar to pietika. Un nekā nevajadzēja, ne apliecinājumus, ne solījumus, ne vēl kaut ko… Mēs neko neplānojām, neko necerējām… Tāds mīklains un neizskaidrojams magnētisms- man velk pie Tevis un Tev pie manis, un pa vidu tā plašā dziļā sajūta, ka neko citu…

Laikam pilnai laimei tik maz vajag? Tik maz, ka faktiski neko? Vien to blakus būšanu, to dziļo sajūtu- cik labi, ka Tu esi un tepat, pavisam tuvu…

Tik daudziem tādi šķēršļi jāpārvar, tik daudzi ir tālu viens no otra un tik ļoti alkst būt tuvumā. Un mēs esam tepat…Tāpat kā toreiz pie jūras, kur viļņojošais plašums visapkārt un mēs divi vien, nekā cita nevajadzēja. Un varbūt arī nevajag?

Lai paliek vārdi, tie vienmēr kaut kā ierobežo…un ja pārāk bieži teikti, tie paliek kā pieradums…varbūt kaut kad …bet labāk ir just nevis par to runāt.

Tik tuva Tu man esi un tik ļoti… es Tevi…

Ieteikt:        
skatīts 1024 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums