Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums
Grāmatas “Tilts pāri gadiem – Madliena” prezentācijas pasākums

Uzrakstītie mirkļi - Nomierinies….un tad!

Nomierinies….un tad!

Papriekšu ir vajadzīgs mierīgs prāts. Cik daudz visādu muļķīgu, bezjēdzīgu lēmumu ir pieņemti nemierīgā prātā. Kad prāts ir nemierīgs tas grib visu atrisināt un reaģēt uzreiz. Kad nemierīgs tas, tad neskaidrs. Kad neskaidrs, tad lietas, apstākļus nevar skaidri redzēt, tad emocijas šļakstās.

Jūrā lielā vētrā kuģīti vadīt ir faktiski neiespējami, tur viļņi pārāk trako un var arī aiziet bojā. Turpretī, kad jūra ir mierīga, tik viegli pa to peldēt, viss skaidri redzams un var saprast, kurā virzienā doties.

Parasti jau saka: “Nomierinies… un tad!” Bet, cik bieži tāds padoms tiek izmantots? Tieši nemierā liekas, ka uzreiz, tūlīt un tagad jārisina jautājums. Nevis pēc tam, jo tad šķiet būs par vēlu, bet tagad, nekavējoties. Kad nemierīgs prāts, ir tā steidzamības sajūta. Ja tu mani nokaitināji, es reaģēšu, es dusmošos, jo mans nemiers uzstājīgi saka: “Tev ir ļoti pamatotas tiesības sadusmoties.” Un tāpēc nekad nepaiešu malā, reaģēšu momentāli, tiklīdz izjutīšu aizkaitinājumu. Es arī neklusēšu. Vispār šķiet, ka tie pārējie it kā speciāli grib manu prātu satraukt. Pirms tam bija miers un te parādijās kaut kāds idiots, kas manu mieru atņēma. Lai gan miers ir mana prāta stāvoklis, tas nozīmē, ka man pašam par to ir jāparūpējās. Un, jo mazāk mani visādi idioti spēs satraukt, jo mazāk manī radīsies nemiers. Bet tā metode ko darīt, lai idioti netraucētu ir visai neefektīva- šķiet, ka idiots ir jāizolē no manis, vai jālikvidē un lieta darīta- nav cilvēka, nav problēmu… Tikai…problēmas nav tikmēr, kamēr neparādās kāds cits (līdzīgs) idiots…Un tā jau var daudzus likvidēt, bet problēma jau vienemēr pastāvēs…Mana prāta reakcija pie vainas. Vienmēr parādās kaut kādi ārējie apstākļi, kas mieru pārvērš par nemieru. Pat ārējie apstākļi nav vajadzīgi, vienkārši ar satraucošām, nemierīgām domām pats sevi var tik ļoti uzvilkt,ka liekas visa pasaule tūlīt sabruks.

Kā tas ir pašam parūpēties par savu mieru? Parasti jau liekas, ja viss notikt tā, kā es vēlos, tad mieram ir pamats. Ja ārējie apstākļi to izraisīs, tad tas arī būs. Bet, kamēr ārējie apstākļi tādi nav, tad šķiet pilnīgi dabiski, ka ir nemiers, jo viss taču nenotiek tā, kā es esmu iedomājies, kā ir jābūt. Un varbūt tā ir lielākā kļūda likt cerības uz ārējiem apstākļiem, lai garantētu iekšējo mieru. Ārējie apstākļi ir mainīgi, tie ir nepastāvīgi un tāpēc neparedzami, neuzticami. Vienu brīdi ir jaukas attiecības, citu brīdi tās pārtrūkst un cilvēki kļūst par lielākajiem ienaidniekiem. Jo tuvāki bijuši, jo lielāki ienaidnieki palikuši. Autobuss, kuram jāierodās noteiktā laikā kavējās vai vispār neatnāk…Un tad ir nenormāls stress, jo tak uz darbu jāpaspēj. Ja nepaspēs uz darbu priekšniecība lamāsies un nostādīs mani neveiklā situācijā….Un itin visā var atrast šo te kombināciju- balstos uz ārējiem apstākļiem, ja tie notiek atbilstoši manām gaidām, tad mans prāts ir mierīgs, ja nenotiek- nemierīgs. Patiesībā tas liecina, ka es absolūti neko nekontrolēju, es pilnībā esmu atkarīgs no šī automātisma, no vēlmēm, kas liktas uz ārējiem apstākļiem, un tiklīdz tie pamainās uz ne to pusi, kuru esmu iedomājies (un bieži vien pamainās, jo tāda ir to daba), es izjūtu nemieru. Un dabīgi, ka tajā vainoju ārējos apstākļus, cilvēkus, lietas, vietas, pat abstraktus tēlus…visu ko, tikai sevi nē. Bet interesanti zināt, kurš ir tas, kas apzīmē objektus, notikumus, cilvēkus? Vai tas nav mans paša prāts? Un kurš interpretē notiekošo? Vai tas nav mans paša prāts? Un tieši interpretācijai ir izšķiroša nozīme, jo ja to pamaina, tad arī viss pārējais pamainās. Tikai svarīgi saprast, kāpēc to pamainīt. Un, ja reiz mēs visu neuztveram vienādi, uztveres mums ir atšķirīgas, tas nozīmē, ka pamainīt kaut ko ir pilnīgi iepsējams. Ja būtu nolemtība, ka neko nevar pamainīt, tad pilņīgi visi pasauli uztvertu vienādi un nebūtu nekādas iespējas variācijām. Ja ir uztveres dažādības, tas nozīmē, ka vaina meklējama tieši interpretācijā, precīzāk- prātā, domāšanā. Kaut vai iesākumā ar pilnīgi mierīgu prātu pieņemt domu, ka visi apstākļi un itin viss šajā pasaulē ir nepastāvīgs un mainīgs un nav mūsu varā daudz ko ietekmēt. Autobuss kavējās un neatnāk, labi, tas ir normāli, jo taču nav garantijas nekam…tā vietā lai rastos bezjēdzīgs satraukums vai panika, mierīgā prātā var saprast ko darīt tālāk un vai var ko darīt. Ja var, tad jādara, ja nevar, tad jāpieņem realitāte. Un viss. Būt mierā ar itin visu, kas notiek. Bet tas nenozīmē pasivitāti, tas nozīmē atrasties mierīgā prāta stāvoklī, lai varētu pieņemt pareizāko lēmumu un izdarīt pareizākās darbības. Bieži vien miera stāvoklis šķiet kaut kas pasīvs, pat kaitīgs, tāds kā slinkums, tāds kā neko nevajag… Nē, miers ir skaidrs, apzināts prāta stāvoklis, ar kura palīdzību var pieņemt reālus lēmumus un darīt lietas. Nemiers tieši pretēji aizmiglo prātu, satraukumi, stress patiesībā neļauj nekādus pareizos lēmumus pieņemt. Tas ir paralizējošs prāta stāvoklis. Un mierīga prāta stāvoklis balstās uz notiekošā interpretāciju. Interpretācija taču ar domu palīdzību rodās. Viss balstās uz domām. Un ja pavēro, tad automātiski iestājās kaut kādas reakcijas, kaut kādas emocijas, sajūtas…bet tās nav neatkarīgas, tās baro tieši domas.

Interesanti- iedomājies, ir viens objekts, man šis objekts riebjās, bet citam izraisa prieku. Ja objektam būtu ar to kāds sakars, kas manī raisās, tad pilnīgi visiem šis konkrētais objekts izraisītu vienādas sajūtas. Visi vienādi to objektu arī uztvertu un apzīmētu. Ja vaina būtu tieši objektā. Paņemsim cilvēku vārdā Jānis. Man reāli Jānis riebjās, es viņu izturēt nevaru viņš ir tik kaitinošs, viņa klātbūtne manī izraisa nemieru, nu kaut kas ar šito Jāni nav kārtībā. Viņš nav manā gaumē, viņš ir pārāk prasts, neinteresants, rupjš utt…Manas prāts momentāli objektu vārdā Jānis tik smalki apraksta, uzliek tik daudz un dažādus apzīmējumus. Tas gan notiek tik ātri, ka grūti izsekot, bet objekts ir skaidrs un arī sajūtas ir skaidri iepakotas- Jānis ir fui. Lai gan tā ir mana prāta radīta interpretācija, vienalga es tajā vainoju personu vārdā Jānis! Viņš it kā no savas puses ir tāds pretīgs… Jā un ir arī tam stiprs pamatojums- viņš ir rupjš (liekas ka vienmēr viņš tāds ir), viņš ir tizls (liekas, ka vienmēr viņš tāds ir)… Pat gaita viņam tāda jocīga.Un paskat tik, kā viņš ir apģērbies. Jāņa darbības un uzvedība tiek vispārināta un viņam prāts uzliek zīmogu- nederīgs…Tas neiedziļinās un neanalizē, ka Jānim noteikti ir arī kaut kas pozitīvs, nē, tāda analīze prātam šķiet pārāk sarežģīta, pat nevajadzīga,jo viss taču ir skaidrs… Prāts automātiski visu vienkāršo- Jānis-sliktais, jo ir pārāk atšķirīgs no pieņemtā, ierastā. Tāpēc no Jāņa pa gabalu… Un pilnīgi dabiski, ka šādi apzīmēts Jānis satrauks manu prātu, it īpaši ja viņš līdīs man tuvumā, kaut ko gribēs vai vēl jo vairāk sprēgās un mēģinās pierādīt kaut kādu savu taisnību.

Bet no malas paskatoties- mans paša prāts apzīmēja, mans paša prāts sakairinājās, mans paša prāts tāpēc arī izjūt nemieru. Es esmu ierauts šajā domu spēlē un nemaz neanalizēju, tik akli pakļaujos. Es nevaru izvairīties no šīs momentālās obektu apzīmēšanas, jo esmu to pieradis darīt, tāpat kā aprunāt citus, tāpat kā ienīst citus. Es it kā interpretēju notikumus sev neizdevīgā gaismā, tad noticu tam, kā to mans prāts ar domu palīdzību apraksta un sajūtu satraukumu, nemieru. Un jo lielāks ir nemiers, jo mazāk skaidri es redzu notiekošo. Manī dzimst visādi aizspriedumi, visādas māņticības.

Un viss tas pamatā rodas tāpēc, ka nemierīgs prāts. Ja varētu aizskalot visu šo te nemierīgo domu čalošanu, parādītos miers. Miers un nemiers ir pretstati, tie nevar pastāvēt vienlaicīgi.

Ir labs piemērs ar krēslu, kurā var iesēdināt tikai vai nu mieru vai nemieru. Kuru tu izvēlēsies šajā krēslā sēdināt? Jo abus vienlaicīgi nevar, ir jāizvēlās vai nu vienu vai otru… Atbilde šķiet skaidra, labāk miers nekā nemiers. No nemiers liek sajusties nepatīkami, miers patīkami. Tomēr izvēle jau vienmēr paliek.

 

 

Ieteikt:        
skatīts 855 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Izlietu ūdeni nesasmelsi…
Izlietu ūdeni nesasmelsi…

Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu  – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums