Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”
Amatierteātra “Madliena” pirmizrāde “Precības”

Uzrakstītie mirkļi - Nekā personīga JEB katrs cīnās pats ar sevi

Nekā personīga JEB katrs cīnās pats ar sevi

Ir milzīga atšķirība – rakstīt tā, lai patiktu, vai pierakstīt to, ko sirds runā. Patiesībā to var attiecināt uz jebkura veida saskarsmi. Tīri cilvēcīgi gribas patikt. Kuram gan nepatīk justies pieņemtam. Bet sirdsgudri lūkojoties – tāda mērķtiecīga vēlme patikt vienmēr beidzas ar fiasko. Tādu iekšēju fiasko, jo sāc runāt ne to, ko domā patiesībā. Sāc izlikties par kādu citu. Un kur neesi patiess, tur sirdis viena otru satikt nevar. Tātad, nevar arī sadzirdēt! Tad kāda jēga vispār rakstīt..?

Tikpat patiess būs arī apgalvojums, ka ne visiem vajag tavā sirdī ielūkoties. Pirmkārt, visiem tiešām nevajag. Otrkārt, kaut kādai privātuma telpai jābūt. Kaut kam, ko paturi tikai un vienīgi sev.

Tad nu grūtakais – tostarp, šīs sapņotavas ierakstu radīšanā – noturēt līdzsvaru. Neizklāstīt pārāk daudz personisku nianšu (un tā, lai tuvie cilvēki nejustos tā, ka brīvi vairs nevar runāt manā klātbūtnē, jo diezgan ticami – agrāk vai vēlāk – nonāks kādā stāstā) un vienlaikus būt patiesai un … nesamākslotai (un aizmirst par vārdu ‘patikt’). Viegli nav. Man jau arī … gribas patikt. Un reizēm nenotveru brīdi, kad kāja paslīd uz to ‘patikšanu’.

Padalīšos ar vienu svaigu atziņu, kas atskrēja šīs nedēļas nogalē. Negatīvas emocijas ir tās, kas cilvēkam rada visvairāk ciešanu. Nevis jūtas, bet tieši emocijas. Ja tu spēj nepavilkties līdzi, emocionāli neiesaistīties situācijās, kurās bieži vien neko nevari mainīt vai ietekmēt, tu vari ļoti pasargāt savu iekšējo pasauli. Īpaši vērtīgi to paturēt apziņā, ja esi pieradis visu pārvaldīt. Precīzāk, kontrolēt. Un tev ļoti gribētos, lai citi dara tā, kā pa prātam būtu tev. (… sapņo vien ..) Un….patiesībā ikdienas sadzīvē ir ārkārtīgi maz (ja vispār ir) lietu/situāciju, par kurām vērts trakot. Kādā brīdī tāpat viss atrisinās. Uz vienu, vai otru pusi.

Mēģināšu paskaidrot, ko ar to domāju. Visiem zināms, ka emocijas ir atbildes reakcija uz kaut ko, kas notiek tavā dzīve. Tātad, īslaicīgas. Jūtas – ilgnoturīgs iekšējs pārdzīvojums. Jūtas diži neietekmēsi. Kaut vai, piemēram, mīlestība – vai nu ir, vai … nav. Dusmas, savukārt, var uzplaiksnīt, bet nākamā mirklī jau pazust tālēs zilajās.

Tu vari savu dienu iesākt ar dusmām un visu dienu redzēt to, kas tevi uzvelk vēl vairāk. Ap pusdienlaiku jau jutīsies izmocīts. Vakaru visticamāk sagaidīsi jau tādā vieglā, pusjukušā stāvoklī.

Un tu vari savu dienu iesākt mierpilni. Sevī apņemties – lai kas arī dienas laikā nenotiktu, sevī saglabāšu mieru. Un nepavilkšos līdzi citu cilvēku emocionāliem pārdzīvojumiem. (Un tas nenozīmē vienaldzību, tas nozīmē vien to, ka spēj saglabāt mieru. Un tikai tad vari palīdzēt. Ja vajag palīdzēt.) Vienā no neseniem ierakstiem rakstīju: miers dod redzamību. Miers tiešām dod redzamību! Netici?

Pavēro situācijas, kurās cilvēki trako. Viens kliedz, otrs – kliedz pretī, pirmais apraudas, otrs – aizcērt durvis. Kam to vajag…? Ko tas dod? Tikai sāpes un pārdzīvojumus. Un tie dusmās izkliegtie vārdi… Tie var arī dažu labu dvēseli nopļaut uz nepiecelšanos. Ja ļausi šiem vārdiem sevī ienākt.

Paliec ārpusē. Paliec vērotājos. Un visticamāk arī tu piedzīvosi atklāsmi – to, ko cilvēki dara vai nedara patiesībā nevajag uztvert personīgi. Katrs cīnās pats AR sevi. Cits to dara klusā vienatnē, cits savu sāpi izķibina uz otru (lai pašam sāp mazāk – uz otru uzvelt vieglāk).

Pat mums ļoti tuvie cilvēki – tieši tāpat. Nevajag uztvert viņu rīcību kā personīgi pret tevi vērstu. Katrs darām labāko, ko spējam. Un vai vari kādu tiesāt par to, ka viņš nespēj būt labāks, kā šobrīd ir? Vai vari kādam pārmest to, ka viņš tikai iemācījies staigāt, bet neprot lidot? Katrs savu pieredzi krājam sev atbilstošā tempā. Turklāt visi nekad nelidos. Visiem NEVAJAG lidot. Salīdzināšana – lai kāda arī būtu – tikai vienas personas ietvaros. Lai ir salīdzināmi.

Ir, ir filozofiska nokrāsa šodienas ierakstam.

Cilvēki kliedz tad, kad sāp. Cilvēki dusmojas, jo baidās. Tieši BAILES izraisa visplašāko emociju spektru. Kāpēc lai kādam pārmestu to, ka viņš baidās? Tikai sapratni. Tomēr vēro, lai nesāc baidīties līdzi.. Bailes ir lipīgas. Kam dosi vaļu, tas arī tevī dominēs. Un tieši to sev arī pievilksi vēl vairāk. No šejienes arī teiciens: no kā baidīsies, to arī piedzīvosi. Pārfrāzējot – ar ko sevi piepildīsi, to arī redzēsi sev.. apkārt. Spogulis.

Un tomēr – tas nenozīmē, ka tev ir jāiztur. Par jebkuru cenu jebko, kas notiek tavā dzīvē – jāiztur. Pilnīgi noteikti ne. Vari piecelties un aiziet. Bez asiem vārdiem. Vienkārši doties prom, ja ir par daudz. Un mierpilni pateikt. To, kas ir jāpasaka. Jo īsāk, jo labāk. Reizēm vislabāk – bez vārdiem.

Cilvēki gandrīz vienmēr kliedz aiz bailēm vai dusmām (kuru pamatā nereti ir tās pašas bailes). Klusi, bet stingri pateiktu vārdu sirdis sadzird labāk. Jo nav klāt izmisuma vai baiļu. Mierpilni pateikts vārds vienmēr skan skaļāk par to, kas izkliegts. Un arī miers… ir lipīgs.

Man šī atklāsme ļoti noderēja. Varbūt kādā brīdī noderēs arī tev. Novēlu, lai noder. Tavam mieram. Un Tavai spējai redzēt. Lai spētu mīlēt.

Un citas sirdis ar sirdi satikt.

 

Dace Pavloviča

sakums

 

Ieteikt:        
skatīts 772 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums