Ar tevi es lasīju kastaņus
Rudens trūdošās milzīgās lapās
Un rudens bij nosalis un kluss
Kā atvests no dienvidiem papuass

Mums nepieder nekas tāds, ko var pazaudēt.

Es novēlu tev piecelties un iet tālāk. Negriez galvu atpakaļ, nevajag. Priekšā ir miljoniem, mijardiem netatvērtu durvju. Miljoniem miljardiem iespēju. Ja vienas durvis aizvērušās, tas nenozīmē ka pārējās ir ciet. Nekas nav ciet- viss ir vaļā! Un arī tu nenoslēdzies, mans draugs. Neieciklējies uz vienu neveiksmi un nevispārini, ka esi neveiksminieks. Tu neesi! Neieciklējies uz vienu apvainojumu uz vienu pāri darījumu…un kaut tev simtiem darījuši pāri, vienalga- ir miljoniem, miljardiem, kas tev palīdzjuši, tevi uzklausījuši, sapratuši. Domā par viņiem tajā brīdī, kad tevi apvaino. Domā par tiem, kas labu darījuši-viņos ir spēks! Apvainojums nav tā vērts, lai par viņu atcerētos un domātu vēl un vēl un vēl! Vairāk jau sāp tad, ja par to nemitīgi domā savā prātā-“Kā viņš tā varējā? Kāpēc viņš mani tā nosauca?” Kāds skaidrā dzidrā ūdenī iemet kaut kādu netīrumu, uzreiz šķiet, ka viss ūdens kļūst netīrs. Bet ūdenim jau nav nekāda sakara ar šo te netīrumu-ūdens ir tīrs pēc savas dabas. Arī apvainojumam nav nekāda sakara ar tevi. Tikai liekās, ka šie aizvainojošie vārdi padara tevi par tādu, kādu tevi nosauc. Bet tie ir tikai vārdi, ja nepiešķir tiem nozīmi savā prātā, tie pazūd līdz ko izskanējuši.

Zini, ko viņa man atbildēja? “Es gribu, lai starp cilvēkiem ir brīvas attiecības. Jo, kad viens no otra kaut ko sāk gaidīt, tad tās kļūst nebrīvas. Gaidas visu saduļķo. Saduļķo to skaidro, tīro ūdeni, kam nav nekādu piemaisījumu. Tās brīvās attiecības, kad cilvēki ir viens otram, bet nepieder. IR, BET NEPIEDER! Nenosprauž robežas, netiekas, lai gūtu tikai savu labumu, bet gan lai dotu labumu viens otram. Nemeklē otrā savu vēlmju piepildījumu….

Mēs cenšamies sevi pārliecināt, ka dzīve kļūs labāka tad, kad mēs apprecēsimies, mums piedzims bērns, pēc tam – nākamais. Pēc tam mēs pārdzīvojam, ka viņi vēl maziņi un gaidām, kad izaugs un domājam, ka tad būs vieglāk. Pēc tam pārdzīvojam, ka viņi ir pusaudži un ir tik daudz problēmu. Mēs sev sakām, ka dzīve kļūs labāka, kad dzīvesbiedrs sakārtos savas lietas un mums būs labāka mašīna un varēsim paņemt atvaļinājumu un kaut kur aizceļot, kad beidzot varēsim doties pelnītā pensijā…

1.Patiesi piedot nozīmē – pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nevis prasīt grēku nožēlošanu, kalpošanu un pakļaušanos. /Remarks/

Jā – tieši tik vienkārši vai grūti, vai bez jebkāda vērtējuma, bet tā tas ir. Viena no daudzajām iespējām vai veidiem, lai atmostos vai piedzimtu no jauna, šajā fiziskajā esībā. Un šoreiz tieši par Miršanu.

Tā viļņošanās nekad nebeigsies. Bet, kad tu ieraugi savu dāvāto prieku cita cilvēka acīs, tad it kā saules stars noglāstītu viļnojošos jūru un jūra šo te saules stara atspulgu atstarotu atpakaļ.

1.Cilvēki! Runājiet viens ar otru, nevis viens par otru!

Ne par kādu naudu nopērkama, mērvienībās neizmērāma, vārdos neizsakāma, bet ārkārtīgi jūtīga tēma, kuras cenu zina visi, tā ir dzīve.

Labi draugi ir spēks,

Pārāk karsts un pārāk auksts. Pārāk sāļš un pārāk salds. Pārāk slapjš un pārāk sauss. Pārāk tuvs un pārāk tāls. Pārāk mīļš un pārāk vienaldzīgs. Pārāk skumjš un pārāk priecīgs. Pārāk skaists un pārāk neglīts. Pārāk gudrs un pārāk dumjš…. Pārāk…Viss, kas ir PĀRĀK, ir nobīde no normas. Pārāk emocionāls, pārāk dusmīgs, pārāk liels dzērājs, pārāk uzmācīgs….Nobīde. Es gribu būt ļoti labs, izcils, pārāks…Atkal pārāk…Šitie ”pārāk” vienmēr problēmas sagādā. Kad pārāk maz, tad problēma, jo pārāk maz. Kad par daudz, tad problēma, jo pārāk daudz.

Piedzimstot viņš svēra 3,8 kg un bija 56 cm garš. „Perfekti”, paziņoja ārste, lepni pasniegdama jaundzimušo mātei. „Perfekts Tu!” bubināja vīramāte raugoties jaunajā dzīvībā dēla rokās. Vārda izvēle sagādāja grūtības. Žurnālā bija rakstīts, ka jāņem vērā sarēķinātais dzimšanas laika skaitlis, mēness fāze un virkne citu būtisku faktoru, tikai tad tas perfekti atbildīs mazuļa būtībai. Pie vārda viņš tika, tikai ne pie perfekti perfekta, bet tāda, kādu visvairāk gribēja vecvecāki. Pēc īsa laika visiem šķita, ka labāka nemaz nebija, tik ierasts tas kļuva.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

1.Vienmēr atceries tos, kas palīdzēja tev kaut ko sasniegt, nevis tos, kuri ir tev blakus dēļ sasniegtā!

Un tad viņš kļuva lepns un augstprātīgs. Lepnums rodas tad, kad cilvēks pārspīlēti redz savas pozitīvās īpašības, negatīvās nepamanot vai neredzot vispār. Augstprātība tad, kad šķiet dēļ savām pozitīvajām īpašībām viņš ir pārāks par citiem.

Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

“Tu neesi pietiekami labs…Tev vienmēr ir kaut kādi trūkumi. Re, paskaties uz viņu-paskaties kā viņš dzīvo! ‘Ņem piemēru! Esi kā viņš!  Kāds nejēga tu esi! Nē nu patiesi- paskaties uz sevi. Nulle! Pilnīga un apaļa nulle tu esi! Nekāda labuma no tevis, norakstīts cilvēks! Kam tu tāds esi vajadzīgs? Kam? Nožēlojamais…” Balss galvā!

Lai patiktu vajadzīgs iemesls. Lai nepatiktu vajadzīgs iemesls. Vienaldzība ir tad, ja ne šis ne tas.

1.“Vislielākā muļķība ir tad, kad mēs daram to, ko vienmēr darījuši, bet gaidām citādu iznākumu.” /A.Einšteins/

Reiz pie kāda Gudrā atnāca sieviete un teica:

“Ļauj man sasisties. Tu tik ļoti par mani rūpējies, ka neļauj man ne reizi nokrist. Tu tik ļoti mani sargā, žēlo, ka es nezinu, kas ir sāpes.”, viņa teica

Pa to pašu ceļu ejot mēs nekad vairs nesatiksimies. Un es tev ieskatos dziļi acīs. Ierakstu tās savās atmiņās- tavas skaistās acis.

Skatieties – teica Faraons priesteriem – lejā stiepjas garas rindas važās iekaltu vergu, kas stiepj pa vienam smagus akmeņus. Tos apsargā liels skaits zaldātu. Jo vairāk vergu, jo labāk valstij – tā mēs vienmēr esam uzskatījuši. Taču, jo vairāk vergu, jo vairāk mums jābaidās no sacelšanās. Mēs pastiprinam apsardzi. Mēs esam spiesti savus vergus labi barot, savādāk viņi nevarēs veikt šo fiziski ļoti smago darbu. Taču viņi vienalga ir slinki un visu laiku domā par sacelšanos…

1.Ne vienmēr tas, kurš norāda uz Tavām kļūdām, ir Tavs ienaidnieks un tas, kurš runā par Taviem sasniegumiem, ir Tavs draugs. /Ķīniešu tautas gudrība/

Viņa dzīvo citu dēļ. Upurē sevi, savu dzīvi, savu laiku-citiem.  LAI TIE CITI DOMĀTU, KA VIŅA IR LABA. Ka viņa ir kaut kā vērta, viņa ir nozīmīga. Viņa dzīvo, lai citi domātu. Viņa nedzīvo, lai tāda būtu pati no sevis, jo viņai liekas, ka  ir tā, ko citi saka un domā par viņu. Visas cerības ir liktas uz citu domām.  Līdzīgi kā celefāna maisiņam vējā- tam nav nekādas brīvas izvēles lidot tur, kur tas vēlās…Vējš viņu dzenā šurpu turpu.

Kāds vecs vīrs sēdēja oāzē pie kādas pilsētas vārtiem.
Pie viņa pienāca puisis un jautāja: “Es pirmo reizi esmu šajā pusē, sakiet, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”

1. Nemierīgas domas, rada mazām lietām lielas ēnas. /Zviedru sakāmvārds/

Kad esi tur, kur tu esi, tad liekas, ka citur ir labāk. Kad nonāc citur, kādu brīdi ir labi. Bet, rodas sajūta, ka tomēr tur nav tik labi, kaut kur citur ir labāk… Kad nonāc tur, kur likās, ka ir it kā labāk- kādu brīdi patiešām ir labi- bet, tad atkal sāk likties, ka tomēr citur ir vēl labāk…….  Un tad nonāc tur, kur likās, ka ir vēl labāk, bet izrādās, ka tur ir tik slikti, ka gribās atpakaļ tur, kur likās, ka bija labi. Kad nonāc atpakaļ, kādu brīdi patiešām šķiet, ka ir labi, bet….varbūt tomēr tur tajā citā vietā ir labāk… un…

Kur gan aiziet Mīlestība? – jautāja mazā Laime savam tēvam.

Vakar vakarā pulksten 19:21 un  precīzi 45 sekundē viņu nosauca par STULBENI…Vārdi kā bulta ietriecās neredzamajā rētā un tā sāka asiņot.

Kādā dārzā auga ciedrs. Ar katru gadu tas kļuva arvien spēcīgāks – garāks, kuplāks, krāšņāks. Tā skaistais zaru vainags karaliskā godībā pacēlās pāri visiem citiem kokiem un meta pār tiem lielu, biezu ēnu. Jo lielāks tas auga, jo lielāka augstprātība un lepnība to pārņēma.

1.Cilvēks ir pats sev tā lielākā mīkla, un tomēr viņš mēģina citus uzminēt. /A.Brigadere /

Jūs zināt to sajūtu – “kā pirmo reizi”? Jā, tas vārds KĀ… Jo savu sievieti es zinu jau vairāk nekā daudzus gadus. Sieviete kā sieviete, nekā īpaši neatšķiras no pārējām, tik vien kā mana. Tik ļoti pierasta, tik ļoti ikdienišķa. Nē, es nesaku, ka garlaicīga vai apnicīga. Vienkārši pierasta, līdz ar to kļuvusi parasta.

Zini, tā klusītiņām pie sevis es klusi domās skaitu: