Kāds vecs vīrs sēdēja oāzē pie kādas pilsētas vārtiem.
Pie viņa pienāca puisis un jautāja: “Es pirmo reizi esmu šajā pusē, sakiet, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”

Vecais vīrs paskatījās uz viņu un jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja tajā pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “O, tur dzīvoja ļoti slikti ļaudis, naidīgi, ļauni un egoistiski. Tapēc arī aizgāju.”
– “Šajā pilsētā Tu satiksi tieši tādus pašus.” – atbildēja vecais vīrs.
Pēc kāda laika pie pilsētas vārtiem piestāja kāds cits, jauns vīrietis un jautāja vecajam vīram:
– “Saki, kādi cilvēki dzīvo šajā pilsētā?”

Vecais vīrs atkal jautāja:
– “Kādi cilvēki dzīvoja pilsētā, no kuras Tu aizgāji?”
– “Tie bija ļoti viesmīlīgi, sirdssilti un dāsni cilvēki. Es biju ļoti iemīlējis šo pilsētu un cilvēkus, taču man nācās doties projām skumju sirdi.”
– “Šeit Tu satiksi tādus pašus – viesmīlīgus, sirdssiltus un dāsnus cilvēkus” – teica vecais vīrs.

Tajā pašā laikā netālu no pilsētas vārtiem kāds tirgonis dzirdīja savus kamieļus un vēroja veco vīru, klausoties viņa sarunās.
– “Kāpēc Tu dažādi atbildēji uz vienu un to pašu jautājumu? – jautāja tirgonis vecajam vīram.
– “Tiešām? Katrs cilvēks savā sirdī nēsā savu pasauli. Tas, kurš pagātnē redzēja tikai slikto, arī šeit neatradīs neko labu. Taču tas, kurš prot novērtēt draugus, arī šeit atradīs daudz labus cilvēkus.”

/Paldies par šo Gintai Filiai Solis/