Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
Izlietu ūdeni nesasmelsi, viņi saka… Bet, es spītīgi turpinu smelt, smelt, smelt… Kas beidzies vairs nekad neatgriezīsies, viņi saka… Bet es turpinu – cerēt, cerēt, cerēt… Prāts nofiksējas uz kaut ko un nevēlas atlaist. Tā mūžīgā saldsērīgā dziesma: “Mans, mans, mans, mans…” Izliets ūdens nesasmeļās atpakaļ, tas iesūcās, izžūst, sasalst, pārtop…Tur neskan mana pieņemtā mantra: […]
