Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150
Jauktajam korim “Madliena” – 150

Uzrakstītie mirkļi - Viss ir jauns un neparasts

Viss ir jauns un neparasts

Tas ir pavisam cits cilvēks! Nav tas pats. Tu gaidi to, kura nav. Viņš ir cits, kaut izskatās tāpat, runā tāpat, kustās tāpat, smaržo tāpat. Tu gaidi to, kura vairs nav.  Ik uz soļa notiek dzimšana un miršana.   Tu to nemani, palaid garām.

Kustība ir atkarīga no pirmā un pedējā soļa- pirmais, kad tā tiek uzsākta, pēdējais, kad noslēdzās.  Lai kaut kas notiktu ir jābūt sākumam un beigām, tieši pretstati nodrošina esamību. Pasaule balstās uz pretstatiem, tā nevar bez tiem. Un ir tik ļoti grūti pamanīt kaut visniecīgākās izmaiņas. Tieši visniecīgākās ja pamana, tad var sajust pasaules nemitīgo plūdumu. Plūdumu, kurā nekad nav garlaicīgi. Kurā itin viss ir jauns un neparasts.

Iemācīties sajust sevi ne to pašu, bet jaunu. Paņem bērnības fotogrāfiju un pieej pie spoguļa. Un salīdzini- dažādi cilvēki, dažādas sejas, augumi. Paskaties! Bet tu domā, ka esi tas pats vecais labais. Un es arī esmu vecais labais.  Mēs sen jau esam citi. Ne tikai augums mainās, arī domas. Tās bērnības domas bija ļoti vienkāršas un vieglas, tagad sarežģītas. Tā vien šķiet, ka ar vecumu kļūst grūtāk dzīvot, bet varbūt pārāk sapiņķerējušies savās domu konstrukcijās esam? Pārāk paļaujamies uz to nemitīgo domu plūsumu, no kurām liela daļa ir bezjēdzīgas.

Aiztaisi acis- viss tumšs. Bet domas nepazūd. Tās nevar izslēgt. Kad aiztaisa acis uz brīdi var noticēt, ka nekā nav. Bet domas neļauj noticēt, tās visu laiku uzstāj- ir gan! Un kā vēl!  Biedējoši, ja nekā nav… Pat ļoti… Kāda jēga visam, ja nekā nav? Tomēr ir, jo ja nebūtu, tad es tevi neredzētu un tu mani. Mēs nedzirdētu viens otru, nevarētu pieskarties viens otram…Bet varam.

Tu domā, ka mēs ilgi būsim kopā. Bet tu nezini. Un es nezinu. Vienīgais, ko var pateikt, ka mēs nezinam, jo viss plūst un mainās. Es tevi negribētu pamest nekad. Nekad? Es tev  to nevaru apsolīt, tikai vienu- KOPĀ MĒS ESAM, KAMĒR ESAM . Es nezinu, kas būs, jo tas vēl nav pienācis. Varu prognozēt, bet ne zināt.

Tikai tagad, tikai šobrīt, nekur citur manis un tevis nav.  Es dodu tev savu roku  un to atlaidīsi. Tu neturēsi to visu laiku. Agri vai vēlu atlaidīsi. Tavs pieskāriens būs noticis un paliks pagātnē. Bet es to atcerēšos, manas domas man palīdzēs to uzturēt dzīvu- tavu pieskārienu.  Uzturēt, lai arī tas sen jau beidzies.  Un tieši tāpēc, kad beidzies es sajutīšu ilgošanos.

Kāpēc tās beigas nes sev līdzi skumjas, ilgas, dažbrīd nežēlīgas mokas? Varbūt tāpēc, ka es tikai savās atmiņās uzturu tevi dzīvu.Ne tikai uzturu, bet vēlos atkārtot vēl un vēl un vēl.  Un rodas pietrūkums. Tevis vairs nav, bet pieskāriens  ir dzīvs. Lai arī sen sen beidzies. Un es varu pazust pagātnē kavējoties, un piemānīt sevi ilgu laiku. Apzagt sevi. Jo tas cilvēks (tu),kam es devu savu roku sen ir cits, viņa te nav. Man gribās, lai ir, bet nav.  Viņš ir prom.  Un palaist nozīmē atbrīvoties no uzmanības fiksēšanas uz to, kas beidzies. Atbrīvoties no dzīvošanas tur, kur nekā vairs nav.

Pamēģini ūdenī ar pirkstu uzrakstīt savu vārdu. Cik ilgi tas turēsies uz ūdens nepazudis? Tiklīdz sāksi rakstīt- tas pazudīs. Ūdens noviļņosies un viss. Tu pat nepaspēsi pirmo burtu uzrakstīt, tas jau būs izdzisis. Un kaut simts reižu mēģināsi, rezultāts būs tas pats.  Tāpat arī visa dzīve- noviļņosies un viss.

Zemeslode griežās, lai arī izskatās, ka tie ir mākoņi. Dienu nomaina nakts, bet kapēc nav mūžīgā diena? Kapēc tai naktij jālien pa vidu?

Kā sausas lapas uz kādu īsu brīdi vējš sapūtis kopā, lai pēc laika atkal aizpūstu tālāk. Un tas ir maģisks brīdis, ko izdara vējš.  Lapas, kas ir bijušas ļoti tālu viena no otras uz brīdi ir sapūstas kopā. Un nav zināms, kad vējš tās atkal aizpūtīs. Tik trausls ir kopā būšanas laiks. Vai ir jēga to izniekot strīdos un dusmās?

Iemācīties sajust visu kā jaunu un neparastu- ik minūti, sekundi, sekundes simtdaļu… tad nebūtu ko zaudēt. Jo zaudējums nāk tad, kad jaunais vairs nav jauns, bet pierasts. Kas pierasts, to gribās paturēt.

Bet, lai mans būtu patiešām mans ir jāiet līdzi pasaules plūdumam. Kā ūdenī mēģinot uzrakstīt savu vārdu- tiklīdz pieskaros, tas izdziest…pieskaros…izdziest. Parādās…pazūd…dzimst…mirst…

Ieteikt:        
skatīts 1353 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums