Tu nevari noķert vēju! Tas nekad nepaliks plaukstās. Vējš ir netverams, bet tajā pašā laikā spēcīgs. Tas var iešūpot zāli, kokus, ūdeni. Tas var sagraut mājas, nest postu, tas var atveldzēt karstā laikā. Bet nekad to nevar pakļaut, tas nepakļaujās, tas nedara tā, kā gribētos, kā vajadzētu.  Tas plūst bez kontroles, pieņemas spēkā bez kontroles, norimst bez kontroles.  Var prognozēt tā stiprumu, bet nekad nevar zināt tieši. Var sajust, bet ne satvert un paturēt.

Tu nevari noķert vēju. Pasaule plūst vēja iesvārstīta, vējš ir kā dzinējspēks-neredzams. Tas virza uz priekšu. Bez vēja viss būtu sastindzis, neesošs. Pat bezvējā ir kaut nedaudz vēja .
Mēs meklējam stabilitāti, kaut ko ilgalicīgu, nesagrūstošu. Vējš pūš un netieši rāda-nav nekā stabila, nav nekā tāda, pie kā varētu pieturēties, tāpēc plūsti man līdzi, paliec par mani, iešūpo, seko… Kustības ir kā vējš, elpošana ir kā vējš…viss plūstošs.

Bet stabilitāte ir vajadzīga, lai droši justos, nedrošība izsit no līdzsvara. Lai arī nedrošība vienmēr ir līdzās, jo nekad neparko nevar būt 100% drošs, vienalga tā tiek ignorēta.  Mēs bēgam no tā, kas ir realitāte, grūti tajā ieskatīties, bailīgi.
Un kas būs, ja viss vienā mirklī tiks atņemts? Kas būs, ja tas stabilais pamats patiesībā nemaz nav tik stabils?

Tu nevari noķert vēju, tu nevari noķert absolūti neko. Tāpat kā nevar noķert varavīksni… Bet visu mūžu cilvēks to vien dara, kā skrien pēc varavīksnes, jo tā ir ļoti krāšņa. Skrien un grib to paturēt. Bet varavīksi lietus un saule ir uzbūruši. Ar acīm skatoties liekas, ka pa to var pastaigāties, to var paņemt sev un paturēt uz visiem laikiem. To var paņemt sev un rādīt citiem- redz, kas man pieder-tev nekā tāda nav. Un tāpēc visu mūžu viņš skrien, skrien, skrien…liekas tūlīt, tūlīt jau noķers, tūlīt, tūlīt viņa būs mana… Bet vienmēr  izslīd no plaukstām, vienmēr…
Tu nevari noķert neko, kas līdzīgi vējam plūst un mainās… Var tikai sajust, piedzīvot un atlaist…Var tikai dzīvot pēc vēja likumiem…plūstot…