JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”

Uzrakstītie mirkļi - Tik sen nepateiktie paldies…

Tik sen nepateiktie paldies…

Tik sen nepateiktie paldies. Savādi…tieši tiem, kas vistuvāk un dien dienā to vien dara, kā nemitīgi atbalsta, saprot, palīdz…aizmirstās. Tas vienkāršais un patiesais paldies. Tā vien liekas, ka pats par sevi saprotams, ka vai katru dienu galdā ir siltas pusdienas, izmazgātas un izgludinātas drēbes. Tā tam jābūt un viss…aizmirstās novērtēt, ka kāds to darījis manā labā. Ir pierasts ka par mani rūpējās, liekas pats par sevi saprotams…

Patiesībā ik mirkli pasaulē paliek nepamanīts citu cilvēku dāsnums. Un bieži vien tie tuvākie sniedz nesautīgi, neprasot pateicību…viņi vienkārši sniedz, jo ir tuvi… Un pieradums pie tā apslāpē pateicību… Jau no pašas dzimšanas es esmu atkarīgs no citiem…tiko kā piedzimstu esmu atkarīgs… Tagad sēžu un domāju, esmu tāds neatkarīgs un pašpietiekams… Bet pietiktu vien agrā bērnībā mani atstāt bez pieskatīšanas…es nebūtu izdzīvojis! Kaut uz dienu atstāt mani vienu (neatkarīgu un pašpietiekamu)…es nomirtu nesaņēmis glāstus, ēdienu. Mammai bija tik ļoti jānopūlas manis dēļ, kamēr es riebīgi brēcu un slapināju autiņos…Un viņa ar milzīgu pacietību, milzīgu pašziedošanos mani pacieta…mani auklēja, baroja, jo mīlēja…Tās negulētās naktis, tik daudz viņa manā labā ir ziedojusies…un tagad būdams liels es to esmu aizmirsis, es par to neatceros…tagad redz es esmu pašpietiekams… Bet bez viņas laipnības un mīlestības es vienkārši nebūtu izdzīvojis, manis nebūtu…. Tik vienkārši to ir aizmirst…

Un ko teikt par tiem, kas sniedz netiešu labumu? Par pārdevējiem, sētniekiem, pavāriem, šoferiem, ārstiem, zinātniekiem…. par tiem, kas dien dienā dara, lai būtu labi… jā, protams, viņi par to saņem naudu, kā atlīdzību par padarīto…bet ko mēs darītu, ja viņi neko nedarītu? Ja viņi izvēlētos neapkalpot, neizgudrot, neārstēt, nevizināt, nedarīt? Pasaule ir tik ļoti atkarīga no citu dāsnuma. Un ikdienā to nemaz nevar sajust, viss ir nemanāms, kamēr notiek, tikmēr šķiet pats par sevi saprotams. Mani apkalpo, par mani parūpējās, jo redz, es to esmu pelnījis…. Bet, kad nenotiek…tad ir sašutums, satraukums, neapmierinātība… Kā, visu laiku bija, tagad nav- šausmas!

Ļoti daudz nenovērtētu un aizmirstu cilvēku, kas darījuši, bet nav saņēmuši PALDIES! Ļoti daudz šito- man pienākas…es esmu pelnījis…izkalst pateicība, vienkārša cilvēciskā pateicība. Un pateikties var novērtējot to, ko citi manā labā dara… Viņu ir tik daudz un viņi dara- dien dienā…tuvie un tālie…

PALDIES!

Ieteikt:        
skatīts 2280 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums