JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”

Uzrakstītie mirkļi - Sapņu prinči un princeses

Sapņu prinči un princeses

Sapņu pasaulē pazudšie. Viņi meklē un nekad neatrod, nekad neatradīs. Kad neatrod, tad viļās. Vilšanās nāk ar sāpēm. Un viņi nekad nesaprot, ka ticējuši sevis pašu izveidotam sapnim. Sapnim, kura piepildījumu ir gaidījuši no citiem. Kura piepildījumu ir uzspieduši citiem.

 

Sapņu prinči vai princeses! Vai kāds maz dzīvē ir tos saticis? Vai tiešām realitātē kāds ir personīgi ticies ar sapņu princesi vai princi baltā zirgā? Jeb šie te tēli nāk no mutfilmām, no fantāzijām, iedomām?

 

Pilnīgi iespējams,  ka realitātē nav tādu sapņu prinču un princešu. Jo, ja būtu, tad arī tos satiekot nebūtu vairs absolūti nekādu problēmu, jo sapņu princī un princesē taču ir ieliktas tās gaidas, tas ideālais stāsts, ko gribētos otrā cilvēkā redzēt-visu laiku, pastāvīgi! Kurš tādu ir saticis? Tādu, kas nekad neliek vilties? Tādu, ar ko nekad nav jāstrīdās? Tādu, kas nekad nav piečakarējis?

 

Bet, ja reiz nekad neviens nav saticis princi un princesi, tad arī nekad neviens viņus nevarēs satikt! Nekad…Kāpēc? Jo, ja reiz neviens nekad nav saticis, tad tas nozīmē, ka viņi neeksistē!

 

Sapņu prinči un princeses tāpēc arī ir SAPŅU, jo tās ir mūsu projekcijas un gaidas, kuras rodas attiecībās ar otru cilvēku. Kad mēs projicējam uz savu mīļoto, ka viņa vai viņš ir jaukais princis vai jaukā princese, tas ir bezcerīgi. Mēs projicējam savu VĒLĒŠANOS, LAI VIŅI BŪTU jaukie prinči vai princeses, un satraucamies, kad šie cilvēki neatbilst mūsu gaidām. Tad mēs sākam meklēt citu cilvēku, kas būtu sapņu princis vai princese. Tieši šī te vilšanās arī ir kā rādītājs, kā zīme- pats sevi mānu, ticu tam , kas neeksistē…bet vainoju tajā otru…

 

Kaut kā dīvaini- no sākuma es paļaujos uz savām fantāzijām par to, kādam ir jābūt šim te cilvēkam, tad meklēju viņu…un esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš tāds būs visu laiku, bez izmaiņām. Ja neatrodu, es ciešu no tā, ka nevaru viņu atrast. Ja atrodu kaut ko līdzīgi savam sapņu princeses tēlam, tad automātiski idializēju viņu, piekarinu arī tādas īpašības, kādas nekad viņai nav bijušas (rozā briļļu sindroms)…un, ja manas gaidas nepiepildās, es viļos, esmu neapmierināts, izjūtu zaudējumu, strīdos-ciešu… Pavisam dīvaini- pats noticu tēlam, kurš nekad nav eksistējis-atrodu kaut ko līdzīgu-vispārinu un idializēju-viļos…

 

Cilvēks, tāpat kā viss ir nepastāvīgs. Vienu brīdi viņš svēti solās tavu sirdi turēt savās rokās, citu brīdi viņš šo te sirdi nomet zemē…Un nevar viņu par to vainot- mēs visi esam nepastāvīgi. Varbūt savu sirdi vajag paturēt pie sevis, neatdot to pavisam kādam, kas ir nepastāvīgs un mainīgs? Jo kā gan var būt 100% garantija tam, ka sirdi nenometīs un nesabradās?   Pamainās apstākļi, pamainās attieksmes, pamainās viss….Nav nekā, kas paliek nemainīgs. Bet sapņu princis un princese taču ir nofiksēti tēli, iekalti dziļi prātā…pastāvīgi…. Tikai, jo pastāvīgāki un noteiktāki tie ir, jo lielāka vilšanās ir jāsajūt… Kāpēc? Tāpēc, ka viss mainās!

 

Un mēs arī nemitīgi gaidam, lai viņi (sapņu tēli) piepildītu mūsu gaidas, mūsu pašu uzburto stāstu- “tev jābūt jaukam, tev jābūt mīļam, tev jāpiepilda, tev jādara mani laimīgu…” Un ja divi šādi te cilvēki satiekās, kas to vien gaida, kad otrs padarīs laimīgu….tad tāda kopā sanākšana ir mūžīgā gaidīšanas režīmā un reti piepildās…vai arī beidzās ļoti ātri…

 

Cik daudz sāpju un problēmu, strīdu ietaupītos, ja pārstātu ticēt tam, kas neeksistē. Cik daudz nelaimīgu mīlestību, salauzto siržu ietaupītos…. ja iemācītos sapni atšķirt no realitātes. Cik daudz…

 

Ieteikt:        
skatīts 1634 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums