Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

„Pasaki paldies par apvainojumiem, nievām, izsmieklu. Ja apvainojums izraisa aizvainojumu, kam tev to sevī uzņemt un turēt?

Paldies attīra un nelaiž iekšā svešus netīrumus. Kam tev sevī citu izsmieklus, dusmas un nievas?

Pasaki paldies nevis atbildi ar to pašu. Tas, kurš apvaino būs savu panācis, ja ielaidīsi sevī.

Kāds ir nelaimīgs un viņa nelaime plūst ārā, viņš nevar to noturēt un netiek ar sevi galā, tāpēc nīst, lamā, izsmej, noniecina. Saproti un nelaid to iekšā!  Ar „paldies” tu aizbultē visas durvis un gaisma tevī paliek, tur tumsai nav vietas. Un negaidi neko nekad- ne otra atvainošanos, ne nožēlošanu. Negaidi neko, tikai pasaki paldies, ka māca tev stipram būt!”

„Tev viegli pateikt: aizmirsti, pasaki paldies! Kāpēc? Lai tura muti, lai nelien pie manis, ko viņi iedomājās, lai es ļauju pa sevi  bradāties ar netīrām kājām? Vēl kas nebūs! Nekad, nemūžam! Man sevi ir jāaizstāv no visādiem idiotiem. Lai tiek galā ar sevi, viņu problēma ne manējā!”

„Nu re!  Uz tevi tātad iepriekš teiktais neattiecās, jo tu jau durvis netīrumiem esi plaši atvēris. Nu ko, tad saņem, ja reiz gaidi! Tavs satraukums par tiko dzirdēto spilgti parāda, ka ieņem aizargpozīciju, sasprindzinies, esi gatavs cīņai. Tu vienmēr esi gatavs cīņai! Tikai ko tu gribi uzvarēt? Vai tādā veidā kādam pretī atbildot ar to, ko viņš tev pateicis tu iznīcini savu aizvainojumu? Vai tas pazūd uzkliedzot atpakaļ, iesitot? Vai tas nomierina?  Vai tieši pretēji, šī te aizvainojuma dēļ tu esi spiests atdarīt ar to pašu, ko tev darījuši? Esi spiests, jo nezini citu risinājumu.

Un vai nav tā, ka tu papriekšu aizvainojumu ielaid sevī un tad esot tā varā sāc tik pat neadekvāti rīkoties, kā izrīkojušies ar tevi? Ja tev uzkliedz tu kliedz pretī, kliedzējs atkal tev pretī un tu pretī un kas? Nekas jau nemainās! Spriedze palielinās, ja vien kāds laicīgi neaiztaisa savas „durvis” un neaiziet prom. Vai viens otru nenogalina.  Aizvainojums uzplēš aizvainojumu un atkal un atkal, bet nekas nemainās, nekas neatrisinās. Itin nekas!

Var mēģināt likvidēt to cilvēku, kas aizvaino. Nāks nākamais, atkal likvidēsi- bet pašu savu aizvainojumu jau tu neaidzīsi, tas radīsies tavā prātā līdz ko parādīsies apstākļi. Un apstākļus tu nevari ietekmēt, jo pretējā gadījumā ir jālikvidē visi potenciāli pāri darītāji…tas ir neprāts!

Aizvainojuma sajūta tevī rodas, jo tā ir tava neredzamā rēta, kuras sāpes tu sajūti, ja kāds to paaiztiek. Un tas, kurš aiztiek, tas patiesībā parāda, kādas  rētas ir tevī.  Kur ir tavs vājums. Ja tu neizjūti aizvainojumu, kur ir aizvainojums? Nav!  Ja izjūti, tad dēļ tā ciet, bieži vien paliec traks, nevari naktīs gulēt. Kāds pieskārās tavai rētai un nu tā sākusi asiņot…

Pasaki paldies par apvainojumiem, nievām, izsmieklu! Nelaid netīrumus sevī! „

„Kā? Kā lai es to izdaru, tas notiek automātiski! Es nevaru pateikt paldies, nevaru! Tas nav normāli! Normāli ir reaģēt pretī- ja sit, dot sitienu pretī, nevis teikt-paldies! Stulbums! „

„Un automātiski tas notiek tāpēc, ka tāds ieradums. Un kurš ir teicis, ka ieradumus nevar mainīt? Paldies nav skaļi jāsaka…to var pateikt klusiņām pie sevis. Nav citam jāzin, ka tu viņa netīrumus sevī neuzņem…Un mierīgā prātā, taču var vislabākos risinājumus izdomāt! Kad aizvainojums, vai prāts ir mierīgs? ”

„Ļoti dīvaini tie tavi ieteikumi. Pārāk dīvaini….!”