JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”

Uzrakstītie mirkļi - Parūpējies par mani…

Parūpējies par mani…

Tā jocīgā doma galvā: „Parūpējies par mani…!Tev noteikti par mani jāparūpējās!” Un tad tās gaidas, kuras uzliek par pienākumu visai pasaulei par mani parūpēties.  Noķert savas domas šajā brīdī un paskatīties ciešāk.

Slāpes rada tas, ka ārpasaulei nemitīgi tiek uzlikts par pienākumu  parūpēties par manu labumu. Nevis man pašam par savu labumu, bet citiem.  Izveidojās tāds noturīgs priekšstats: „ Man pienākās! Es esmu pelnījis!” Noturīgs patērētāja simptoms. Es nedodu, neradu, es gaidu, es pieprasu.  Un tas caurauž itin visas dzīves sfēras. Itin visur eju ar noskaņojumu: „Parūpējies par mani!” Un pasaule arī pakārtojās tam. Man jāskatās bērnišķīgas un stulbas reklāmas, kur tiek kairināta mana „patērētāja” apetīte. Man jāizveido par sevi neskaitāmi tēli, jo visi kaut ko tēlo un man arī jātēlo.

Patērētājs  vienmēr būs atkarīgs no piedāvājuma, tāpat kā piedāvājums no pieprasījuma. Un, kas pats skumjākais, neviens par mani tāpat vien neparūpēsies. Ja es pieprasu, tad man jādod pretī. Ja nedodu pretī, tieku pamests, atstāts, aizmirsts.  Veikalā vajadzīga nauda, lai kāds par mani parūpētos. Bez naudas, es tieku izmests ārā. Attiecībās tur man jābūt supervaronim- superskaistam, supergudram, supermīļam…nu pašam labākajam. Ja es tāds neesmu ,tad man jāslimo ar mazvērtību, jājūtās nekam nederīgam, jāapreibinās.

Un šie maģiskie vārdi: „TEV JĀBŪT ATBILDĪGAM PAR TO, KO ESI PIERADINĀJIS!” Tas it kā noņem no maniem pleciem visu atbildību, sakot- gribēji mani, dabūji, tad nu ņem un parūpējies par mani. Man no savas puses nekas nav jādara, tu pieradināji, tu arī esi atbildīgs…

Bet, ja cilvēks māk pats par sevi parūpēties, vai maz viņš pieprasīs atbildību no citiem? Pieprasīšana vispār viena no uzspiešanas formām: „Es gribu, lai viss notiek pēc mana prāta, tapēc….” Un ,jo intensīvāka pieprasīšana, jo intensīvāka pretošanās, norobežošanās. Lai gan no otras puses situācijas ir dažādas, bet bieži vien, ja iedziļinās, tad pieprasīšana ir tās neremdināmās slāpes, kad liktas bezmaz vai visas cerības uz ārpasauli.

„Ja tu esi mans draugs, tad parūpējies par mani. Ja tu esi mana meitene, parūpējies par mani. Ja esi veikals, tad apmierini mani.”- visas cerības uz ārpasauli.  Un, jo lielākas cerības uz ārpasauli, jo lielāka atkarība no tās. Es visu laiku esmu  gaidīšanas režīmā. Un mans izsalkums ir ļoti liels. Man ir tik daudz prasību. „Tam jābūt tā un ne savādāk! Tev jābūt tādam un ne savādākam!” Es līdz niansēm zinu, ko vēlos un tad raidu signālus pasaulei…un, jo smalkākas nianses, jo nemierīgāks prāts. Man nepietiek ar to, kas ir, man vajag vēl tādu ar tādām un šitādām „cakām”. Ar tādiem kruzuļiem un bantītēm, ar tādām krāsām, ar tādu formu.  Ar tādu seju, ar tādām krūtīm, kājām…..aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa….. Tik daudz prasību, jo es gala rezultātā gribu kaut ko, kas PARŪPĒSIES PAR MANI!

Pats par sevi neprotu. Mani tīkli ir izmesti plašajā pasaulē, kurā gribu izzvejot tik daudz, ko esmu iedomājies. Es nesaprotu, ka jo vairāk vēlmju un iegribu es gaidu, jo izsalkušāks palieku. Līdzīgi kā neprast pašam sevi pabarot, es gaidu, kad kāds man ieliks karotīti mutē, iedos ēdienu. Patiešām, tāda jocīga doma galvā: „Parūpējies par mani…!” Interesanti zināt ar ko es esmu tik īpašāks un svarīgāks par citiem? Jo lielākā daļa taču grib, lai par viņiem parūpējās. Un ja visi atrodās tādā gaidīšanas režīmā, kur tur prieks un laime?

Ieteikt:        
skatīts 1154 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums