Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Par darbu

Par darbu

„Teiksim, mums darbā ir paredzēts paaugstinājums, taču mums to nepiešķir. Mēs jūtamies ļoti nomākti, jo zinam, ka tas ir netaisnīgi, vai arī mēs jūtam skaudību pret cilvēku, kam šis paaugstinājums piešķirts. Kā ar to tikt galā?”

 

Viņš domīgi atbildēja: „Jāsāk ar rūpīgu analīzi: vai ilgstošā laika posmā nikna vai skaudīga reakcija mums sniegs labumu vai ļaunumu? Mums nopietni jāpārdomā, vai tāda attieksme sagādās laimīgāku un mierīgāku prāta stāvokli, vai arī šīs emocijas liks mums justies nelaimīgākiem. Tad jāpievēršas pašu pieredzei domājot par iespaidu, ko šīs emocijas atstās tiklab uz fizisko veselību, kā uz garīgo stāvokli. Jādomā par tām reizēm, kad pagātnē jutāties skaudīgi vai naidīgi, un jāizsver, vai tas darīja jūsu dzīvi laimīgāku, vai tas palīdzēja jums sasniegt savus mērķus. Jāatceras, kā citi izturējās pret jums, kad izrādijāt pārmērīgas dusmas vai skaudību, un jāanalizē, vai tas jums palīdzēja uzlabot attiecības. Jādomā par šīm lietām tik ilgi, līdz būsit pilnībā pārliecinājušies, cik postoši ir allaž reaģēt ar naidīgumu vai skaudību un cik labvēlīgas ir tādas pozitīvas emocijas kā tolerance un apmierinātība.”

 

„Labi, pieņemsim, es esmu pārliecinājies, ka tas ir destruktīvi. Un tad?”

 

„Tātad-jūs grasāties tikt pie jauna darba vai paagstinājuma, jūs esat labi kvalificēts un tā cienīgs, taču darbs jums iet secen. Sākumā jūs domājāt: Jā, šo darbu es biju pelnījis, bet, nedabūjis darbu, jūs varat izvēlēties, kā uz to reaģēt. Jūs varat apvainoties un dusmoties, bet varat arī vispirms pārdomāt, cik destruktīvs ir tāds garīgais stāvoklis. Vienīgi šāda pārdomāšana palīdzēs jums izturēties piesardzīgāk pret šīm emocijām un ļaus tās mazināt. Nevajag nemitīgi domāt par darbu, kas gājis secen. Vienmēr būs kāds labāks darbs, kura jums nav. Jāpārstāj just sāncensību vai skaudību. Tas tikai sagādā vairāk satraukumu un neapmierinātības.

 

Taču tāpat ir nepieciešama metode, kā gūt iekšēju mieru. Šis ir tas gadījums, kad jāizmanto kritiskās domāšanas, analīzes kapacitāte. Iesākumam jāaptver, ka neviena situācija nav simtprocentīgi laba vai simtprocentīgi slikta. Dažkārt, galvenokārt Rietumos, esmu manījis tendenci domāt melnbaltās kategorijās. Taču patiesībā dzīvē viss ir relatīvs. Tādēļ, balstoties uz šo patiesību, var paplašināt skatījumu uz situāciju un mēģināt ieraudzīt citas šķautnes. Tālāk var analizēt, saprotot-labāks darbs un vairāk naudas nenozīmē, ka nebūs problēmu. Cits darbs var būt labāk apmaksāts, taču atalgojumā varbūt iekļauts ilgāks darba laiks vai vairāk pienākumu, risks gūt traumas vai citas problēmas. Īstenībā, ja tā pa īstam apskatās uz augstākos posteņos esošajiem, var atklāt, ka tiem ir vairāk rūpestu, vairāk konkurentu un skaudīgo apkārt. Var, piemēram, secināt,ka, lai gan pašreizējā darbā samaksa ir mazāka, tas kaut kādā ziņā ir vieglāks vai dažos gadījumos pat pazāk bīstams.

 

Tātad-jūs turpināt uztvert relaitāti ar domu:Jā, tā ir mana neveiksme, šo darbu es biju pelnijis, taču, tā kā tas nav noticis, jūs varat paplašināt skatījumu un paraudzīties uz šo situāciju no citas puses: Labi, varbūt šis darbs ir par mazāku algu un nav pats labākais, tomēr, tā kā es pelnu gana daudz manas ģimenes un paša iztikai, es esmu laimīgs. Viss ir kārtībā. Domājot ar tādu ievirzi, var attīstīt apmierinātību ar darbu pat tad, kad lietas neiet tā, kā gribētos.”

 

(..)Vēl viena metode attīstit apmierinātību ir, piemēram, apdomāt, cik ļoti ir paveicies ar to vien, ka ir kaut kāds darbs, jo daudziem cilvēkiem vispār nav iespēju dabūt jelkādu darbu. Var domāt: Manā dzīvē ir vairākas citas labas lietas, un man, salīdzinot ar daudziem citiem, klājas pat ļoti labi. Realitātē tā ir vienmēr.

 

Dažkārt mēs to aizmirstam. Mēs kļūstam izlepuši. Tā, piemēram, Amerikā ir ļoti daudz iespēju darba ņēmējiem. Turklāt tur ir augsta brīvības pakāpe un ar personisko iniciatīvu var daudz panākt. Ar personisko iniciatīvu var izvirzīties. Vienlaikus gan pastāv arī liels daudzums neapmierināto darbā. Citās pasaules daļās, piemēram, tādās valstis kā Ķīna un Indija, darba ņēmējiem nepaveras tik plašas izredzes. Tādos apstākļos daudzi nevar dabūt darbu. Tomēr esmu pamanījis, ka tur ar darbu saistītā apmierinātība ir daudz lielāka un cilvēki ir uzticamāki. Tāpat var apdomāt arī to, kādas grūtības ir piedzīvojušas iepriekšējās paaudzes, izejot cauri pasaules kariem un tā tālāk. Dažkārt mēs sliecamies aizmirst par šīm lietām, bet, tās pārdomājot, pateicības un pieticības sajūta var pieaugt.

 

„(..)Varbūt mums nevajadzētu censties attīstīties, bet gan būt apmierinātiem ar pašreizējo stāvokli?”

 

„(..) tikai nevajadzētu jaukt apmierinātību ar pašapmierinātību. Nevajadzētu apmierinātību ar darbu maldīgi noturēt par bezrūpību, par nevēlēšanos augt, mācīties, par palikšanu uz vietas, pat tad nepiepūloties, lai attīstītos, mācītos unsasniegtu ko labāku, kad situācija ir nelāga. Ja mums ir slikti apmasāts, varbūt nekvalifcēts darbs, bet iemaņas un kvalifikācija labākam darbam, tad visādā ziņā vajadzētu maksimāli sasprindzināties centieniem dabūt labāku darbu, nebaidīties mēģināt. Taču, ja neizdodas, nevis just vilšanos vai dusmas, koncentrējoties uz domu: Es centos, taču nespēju to paveikt!, bet gan domāt: Labi, turpināsim šo pašu darbu. Būt apmierinātam ar esošo darbu.Tāpēc tieši neveiksmē attieksmei un apmierinātības vingrināšanai ir būtiska loma-vai izturamies pret to ar dusmām, nožēlu un fustrāciju vai mierīgāk un laimīgāk. Te kļūst svarīgs prāta teniņš. Šīs uztveres virzīšana var izkliedēt fustrāciju un iekšējo nemieru. Tātad pieticība, manuprāt, ir būtiskākā.”

 

 

No grāmatas „Laimes māksla. Kā būt laimīgam darbā?” Viņa svētība Dalailama un Dr.med. Hauards K.Katlers

 

Ieteikt:        
skatīts 1649 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums