JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”

Uzrakstītie mirkļi - NAV TĀDAS VIETAS

NAV TĀDAS VIETAS

Nav tādas īstas vietas, kur paslēpties. Es visu dzīvi to esmu meklējis-patvērumu. Lai paslēptos no sāpēm, bailēm, dusmām, skumjām… Esmu bēdzis no citu cilvēku ļaunajiem skatieniem, kliedzieniem, netaisnības. Meklējis vietu, kur paslēpties. Nav tādas vietas!

Viss ir neparedzams, neprogrnozējams, nav kur paslēpties. Pati bēgšana jau izraisa vislielākās bailes- bailes no nevēlamā, nepatīkamā. Bēgšana nozīmē nevēlēšanos skatīties tieši virsū. Nevēlēšanos aci pret aci sastapties ar to, kas izraisa bailes. Bēgšana no nezināmā, bēgšana no svešā, bēgšana pašam no sevis…Mūžīgā patvēruma meklēšana kaut kur. Tikai nav tāda. Meklējumi būs veltīgi. Nav konkrētas vietas kur paslēpties no visa nevēlamā. Ir tikai iespēja tam stāties pretī. Stāties pretī ar visu savu ievainojamību. Ar visiem saviem kompleksiem, saviem trūkumiem.

Es domāju, ka esmu stiprs, bet patiesībā neesmu. Viscauri ir daudzas un dažādas rētas, kuras slēpju tēlojot stipro- bet no sevis jau neaizbēgsi. Skatīties savām rētām tieši virsū-nereāli, nežēlīgi. Un skatīties nevis tāpēc, lai kristu mazvērtībā, vai lai justos vēl nožēlojamāk, bet gan lai saprastu kas ir kas. Līdzīgi, ja nezinu ka esmu slims nebūt nenozīmē, ka slimības nav- vienkārši es to nezinu, bet tas neatbrīvo mani no slimības simptomiem, kad tie dod par sevi ziņu. Tāpēc laikam labāk ir skatīties tieši acīs tam, kas notiek, lai arī cik sāpīgi tas neliktos.

Bet pieradums ir novērst uzmanību, atstāt kā ir, lai ir. Un tā es turpinu sevi mānīt- viss ir kārtībā, kaut nav… Kaut kad būs, bet nu-laiks visu dziedēs. Ha,laiks rit uz priekšu, tam nav nekādas dziednieciskās īpašības. Drīzāk es pats sevi varu dziedināt, nevis pazust kaut kur laikā, uzticēt sevi nākotnei. Atstājot visu pašplūsmā. Viegli ir uzlikt cerības uz laiku, meklēt to drošo vietu viņā- jā, laiks visu sakārtos, bet tikamēr es jutīšos tā kā jūtos- sevis mānīšana.

Zini, nav tādas īstas vietas, kur paslēpties. Viņas visas ir kā ilūzijas. Šķiet tur būs, bet nav, šķiet atkal tur būs-nav… Un sāpīga ir vilšanās, bet vilšanās rodās tad, kad atklājās realitāte. Un agri vai vēlu tā atklāsies.

Laikam visgrūtākais ir saskatīt trūkumus sevī nevis citos. Un saskatīt sevī, lai no tiem atbrīvotos. Bet, lai atbrīvotos vajadzīga drosme skatīties tiem tieši acīs-bez naida, pārmetumiem, bez attaisnojumiem…tā vienkārši viņus novērot, lai saprastu kas ir kas.

Trūkumi nav nolemtība…drīzāk iepsēja no tiem tikt vaļā. Un iespēja ir vienmēr- katru mirkli, jo nekas nav 100% nolemts. Vienmēr ir varianti.

Un ja reiz nav tādas īstas vietas kur patverties, tas laikam nozīmē, ka jādzīvo bez cerībām tādu atrast- skatoties atklāti un tieši uz to, kas nāk un parādās-labais vai sliktais… Cerības satikt labo un izvairīties no sliktā rosina meklēt drošo vietu. Tieši šadas cerības to rosina…bet nav tādas īstas vietas…nav…

 

Ieteikt:        
skatīts 1451 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums