Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Mūžīgais skrējiens

Mūžīgais skrējiens

Lielā sancensība, mūžīgais skrējiens. Arī skudra neapstājas meklējot labsajūtu.  Pūznis jāuzbūvē, tik daudz jāizdara. Cilvēks skrien meklējot labsajūtu. Tik daudz jādara, lai to sasniegtu. Vai nav tā, ka mēs visu daram, lai gūtu mieru un labsajūtu? Skaists vārds-labsajūta. Sajūta, kas ziņo-  viss ir labi, viss ir sakārtots, viss ir mierā.

 

Es atveru no rīta logu un redzu ceļu ar daudz garām skrienošām, dūcošām mašīnām-lielākām, mazākām, ātrāk braucošām, lēnāk…viņās sēž iekšā dzīvi cilvēki, kas ripo lielajos meklējumos. Lai būtu paēdis nepieciešama nauda. Lai dabūtu naudu ir jāstrādā. Bez ēdiena var aiziet bojā. Bez jumta virs galvas un apģērba var nosalt. Kad zūd veselība atnāk slimība. Tik maz vajadzīgs, lai mūsu trauslā dzīvība izdzistu…. Tik daudz vajadzīgs, lai to noturētu.  Mēs esam ierauti nemierīgos apstākļos, grūti prognozējamos, mainīgos…nedrošos. Pēc drošības prasās…

 

Tāpat kā ārējie apstākļi arī iekšējie ir mainīgi, grūti prognozējami un nedroši. Garastāvoklis nav noturīgi labs, tas mainās-tad slikts, tad ļoti slikts, tad labs, tad ļoti labs- kā noregulēt, lai tas būtu visu laiku ļoti labs? Kā? Emocijas ir mainīgas- tad es jūtu prieku, tad atkal skumjas, bēdas. Manas īpašības-, brīžiem labsirdība, iecietība, sapratne, pacietība, uzmanība, līdzcietība, izpalīdzība uzplaukst un es sajūtos piepildīts, mierīgs, dzīvespriecīgs…tad it kā bez īpaša uzaicinājuma atnāk skaudība, dusmas, izmisums, slinkums, vienaldzība… Un es neprotu to visu kontrolēt, neprotu izvairīties no tā, kas mani rauj zemē un noturēt to, kas mani ceļ debesīs.

 

Laikam dzīves jēga slēpjas meklējumos, kā izvairīties no sliktā un noturēt labo?Kā izvairīties no nevēlamā un saņemt vēlamo?

 

Vienu brīdi es par sevi domāju, ka esmu nekadm nederīgs,nesmuks, ka esmu nevienam nevajadzīgs, muļķīgs, stulbenis, citu brīdi par sevi domāju, ka esmu skaists, jautrs, visiem vajadzīgs, visu mīlēts un cienīts, pašpārliecināts. Pamainās apstākļi un es pamainu savas domas par sevi. Bet tajā brīdī, kad es domāju, ka esmu stulbs, kāds par mani domā, ka esmu gudrs… Tas norāda, ka manas domas par sevi nav 100% patiesas, jo citādi pilnīgi visiem mani būtu jāredz kā stulbu… Es drīzāk nezinu, kas esmu, tapēc bieži vien sev liekos jauks, citu reizi pretīgs…mainu lomas. Un arī citi par mani domā visādi…bet es neesmu tas, ko citi par mani domā…neesmu arī tas, ko citi saka. Ja mani kāds nosauc  par stulbeni un es tiešām nākošajā dienā pamostos un esmu kļuvis stulbs, tad ir pamats satraukumam, a visādi citādi…tās ir tikai tukšas skaņas, pliki vārdi- ja par  tiem nedomā, tie izgaist nebūtībā.

 

Visa pasaule ir nemitīgā skējienā…nemitīgā kustībā. Tikai nav īsti skaidrs, vai skrējējs skrien pa pareizo ceļu, vai izvēlēts pareizais maršruts, lai nonāktu pēc vēlamā-labsajūtas. Varbūt viens no rādītājem, vai ceļš ir pareizs būtu noturīga, nemainīga, ilgstoša labsajūta, ilgstošs miers. Neviens jau negrib izvēlēties kaut ko, kas ir nenoturīgs, ātri gaistošs. Neviens….

 

Ieteikt:        
skatīts 1493 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums