Zini, mēs nekad vairs nesatiksimies. Mēs esam ceļotāji, kas nekad ilgi vienā vietā neuzkavējās. Un es uzlieku tev roku uz pleca un pasaku paldies, ka biji kādu laiku blakus. Ka ļāvi atbalstīties pie tavas rokas grūtos brīžos.
Smagums vienmēr kļūst kaut nedaudz vieglāks, ja ir kāds, kas neko neprasot pretī sniedz roku un bez vārdiem paņem. Klusējot paņem ar savu klātbūtni. Un sajūt…
Varbūt pārāk bieži roka tiek pasniegta neatbilstošā brīdī, kad viegli, kad pats var iet…un tā neatbilstošā brīdī pasniegta izlutina, izlaiž, sabojā. Bet tavējā bija pasniegta tad, kad patiešām smagi. Pasniegta tieši tad, kad vajadzīgs!
Mēs nekad vairs nesatiksimies, ceļi krustojās uz brīdi un tad atšķetinās. Tu aizej citur un es aizeju. Mēs atnākam un aizejam. Paliek mirklis caurstrāvots un piepildīts. Un zinu- tu nekur nepazūdi, tu nevari pazust. Un varbūt tieši šķiršanās brīdī nāk apjausma, cik patiesībā daudz no tevis ir saņemts. Tieši tad, kad šķiršanās, tad izgaismojās, kas zaudēts un iegūts- tad atverās acis. Kaut to biežāk varētu apjēgt kopā esot nevis aizejot… Jo aizejot jau par vēlu, par vēlu apjēgt, par vēlu saprast… Kopā esot ir jēga, jo tad otrs to var sajust!
Un nemaz nav tā, ka gribas tevi paturēt… mēs atnākam un aizejam- tieši tāpēc tik nozīmīga ir kopā būšana, jo tā neturpināsies mūžīgi!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
