JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”
JDK “Daina” koncerts “Liec pavasarim uzziedēt!”

Uzrakstītie mirkļi - Mēs nekad tā pa īstam neesam sadzirdējuši viens otru

Mēs nekad tā pa īstam neesam sadzirdējuši viens otru

Mēs nekad tā pa īstam neesam sadzirdējuši viens otru. Ikdienas sīkumi, lomas, nenozīmīgas domas pārklāj to lielo nekad neiepazīto. Es runāju ar tevi un tu man atbildi, tu runā ar mani un es tev atbildu. Mēs bieži vien runājam daudz, bet pa tukšo. Standart frāzes, standart tekstus. Mēs nekad nerunājam par to  kā  jūtamies.

Es tevi dzirdu, bet nejūtu, jo sevi esmu pieradis just.  Mans es apēd tavējo. Es sev esmu svarīgāks nekā tu…Tāpēc es tevi nedzirdu. Jā es dzirdu, bet pa īstam nedzirdu. Mana balss ir mans es, caur kuru tad  tevi klausos.  Jocīgi, jo patiesībā man ir vairāk vai mazāk vienalga kas ar tevi. Laikam, lai tā pa īstam tevi sadzirdētu man jānoliek malā tas mans‘’es’’? Bet nē, es, protams automātiski ieņemu lomu un klausos tevi, piekrītu, nepiekrītu…Bet mēs runājam par neko. Tie lielie jautājumi  paliek otrā plānā. Es gaidu,  kad tu mani atbalstīsi un tu gaidi…mūžīgais gaidīšanas režīms.  Mūžīgās slāpes pēc  kāda īstā, patiesā, kas sapratīs un atbalstīs… Mēs esam viens otram, kaut neesam…. Sintētiskas attiecības. Tie lielie jautājumi paliek, mans es vienmēr ir svarīgāks par tavējo, tāpēc arī paliek…

Es tevi saucu par draugu, mūs vieno kopīgas atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi… Zini, kaut kā jocīgi, bet par draugu es tevi saucu, jo tu man esi izdevīgs. Patiešām…tu atbalsti manus uzskatus, dāvini dāvanas… Tu man esi izdevīgs, tāpēc esi draugs. Līdz ko tu man kļūsti  neizdevīgs…paliek vienalga.  Vai maz tā ir īsta draudzība? Bet, lai draudzība pastāvētu jābūt taču kaut kādam izdevīgumam…Skumji, ja viens gūst un pretī dod maz…ja gūst abi, tad ir balanss, ja tikai viens, tad…izmantošana.

Zini, piedod… Es tomēr vairāk domāju par savām ne tavām vajadzībām.  Es patiesībā nejutu tavas vajadzības, es tām nepievērsu uzmanību. Es pievērsu savējām. Un tu neiebildi, jo tev jau tā ir maz draugu, tāpēc labāk izvēlējies  pieciest manas kaprīzes. Un es to laikam izmantoju, tavas bailes…Lai aizbēgtu no nežēlīgās vientulības, tu piecieti…un turpināji mani saukt par draugu.  „Tev jāsaprot, tev jāpiedod, tev jābūt tādam un šitādam…ja nē….tu mani zaudēsi…”-cik stulbus ultimātus es tev uzstādiju. Katrs ultimāts patiesībā ir kā mūra siena, kas attālina, kas atsvešina.

Kas tā ir par mūžīgo, nerimstošo vēlmi būt kādam, lai tikai nebūtu jāpaliek vienam. Lai tikai…Un fonā bailes. Bailes no vientulības, kas dzen izmisumā. Tik ļoti gribās būt vajadzīgam, ka gribās piederēt un pat līdz tādām galējībām, ka vienalga, ja izmantos, izsmies, noniecinās… Uz lieliem upuriem izmisis cilvēks ir gatavs iet, lai tikai nepaliktu viens..  Cik gan daudz uz pasaules pamestu cilvēku. Bet, pamestība ir sajūta, tāpat kā vientulība un izmisums. Cilvēks var būt viens un nejusties vientuļi. Cilvēks var būt viens un nejusties  izmisis. Cilvēks var būt viens un nejusties pamests. Sajūta diriģē šo orķestri. Bet sajūtu var mainīt ar pretējām domām. Jo arī vientulības sajūtu baro domas.

Līdz ko rodās sajūta, ka tas ir izdevīgi, tā automātiski parādās apmierinātība. Nu kaut vai uz vientulību paskatoties kā uz brīvību, pamainās arī sajūta. Brīvība darīt ko vēlies, brīvība no tā, ka neviens nekoriģēs, nevienam nav jāatskaitās…. Pamainās skatu punkts pamainās arī sajūta. Svarīgi ir justies labi…Ja justies labi ir svarīgi, tad varbūt jēdzīgi ir iemācīties saskatīt labumu, jo sliktumu nav jāmācās saskatīt, to redz automātiski…

Zini, es negribētu visu dzīvi nodzīvot un nekad tā pa īstam neiepazīt tevi….

Ieteikt:        
skatīts 1283 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums