Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Lielākā daļa cilvēku Jums pateiks… man ir viss, izņemot naudu……..bet Patiesība ir šāda:

Lielākā daļa cilvēku Jums pateiks… man ir viss, izņemot naudu……..bet Patiesība ir šāda:

Plkst. 04:00 no rīta…. Tikko piecēlos. Ārā vēl saulīte nav uzaususi. Slapjš, rasa, migla auksts un tumšs. Taču tas nemazina manu 10 gadīgā puišeļa sajūsmu un prieku par drīzumā gaidāmo piedzīvojumu.Vectēvs jau apģērbies un liek spainī makšķeres. Arī man ir jāsaģērbjas silti. Krekls, džemperis un vecmammas vecā pufaika ar caurumiem, arī galošas… un kāda starpība, galvenais, lai silts. Neviens, izņemot vectēvu, tāpat neredzēs. Vēlāk, kad būs uzlēkusi saulīte un gaiss iesilis līdz grādiem 20 , varēs vilkt nost. Un vēlāk ap 12:00 jau sēdēt bez krekliem kā jau vasarā, laivā uz ezera. Ehh… cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko Tu no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!

 

Laukos pavadītais laiks bērnībā,  ļoti spēcīgi veicināja manu izpratni par mīlestību pret darbu , dabu un ģimeni. Taču vai Jūs atceraties tos brīžus, kad Jums brauc pakaļ vecāki no pilsētas un ved mājās, bet Jums tik ļoti negribas mājās, jo šeit laukos ir daudz labāka un interesantāka dzīve. Un, ja būtu Jūsu izvēle, tad Jūs paliktu. Un vai atceraties tās sarunas divatā ar sevi: „Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma.” 

 

Es augu un izaugu. Sāku strādāt ,pelnīt, taču uz laukiem aizbraukt sanāca ar vien retāk un retāk. Jo lielāks un aizņemtāks es kļuvu, jo mazāk laika palika SEV. Tik dīvaini… Tu maziņš būdams gribēji ātrāk izaugt, lai veltītu sev pēc iespējas vairāk brīva laika, kuru veltīt tām sirdslietām, kuras Tevi patiešām saista šajā dzīvē. Tu gribēji būt liels, lai darīt to , ko Tu vēlies, taču vilšanās…….

 

Katru reizi braucot no laukiem atpakaļ uz Rīgu, es apskāvu savu vectēvu it kā es to darītu pēdējo reizi mūžā. Jo es skaidri apzinājos, ka viena vasara tāda arī būs. Es biju tik ļoti „aizņemts” ar dzīves veidošanu, ka labi ja reizi gadā aizbraucu uz 2vām vai 3īs dienām… Lai varētu būt vidē, kura man tik tuva un nepieciešama jau no bērnības.

Kādā ziemas vakarā es saņēmu zvanu, ka vectēva vairs nav. Un tas bija iemesls aizbraukt pie viņa, bet nu jau uz bērēm… Tajā novembra dienā bija ļoti auksts un sniga…. pie mielasta galda gar acīm aizskrēja visi mirkļi, kurus kopā bijām vadījuši…visas saulainās un lietainās vasaras dienas…

 

Un es sapratu, ka tikai tām dienām, kuras es atceros ir patiesa vērtība. Tikai tās dienas un mirkļi, kurus mēs spējam atcerēties, veido mūsu DZĪVI. Tikai tās dienas ir patiesi no sirds dzīvotas. Visas pārējās ir tikai ļurbāšanās pa dzīvi… aizbildinoties ar to , ka jāiet uz skolu…jāiet uz darbu….  nav laika…nav noskaņojuma….nav NAUDAS, protams….nav iespējas…. kredīts bankai jāatmaksā…..jānopelna vairāk….

 

Cik no Jums, kas pašlaik lasa šo rakstu var uzlikt sev roku uz sirds un pateikt…. Es neesmu izniekojis ne vienu dzīves dienu? …. Vai vēl labāk   Pieaugot esmu ieguvis pilnīgu brīvību un varu darīt to , ko vēlos! Jo tieši to jau arī mēs maziņi būdami gribējām sasniegt…. vai tad tāds nebija mērķis….

Jo vairāk mēs tiecamies būt neatkarīgi un patstāvīgi, jo tālāk atgrūžam savus mērķus par to, kādēļ mums tas viss vispār ir vajadzīgs!

 

Lielākā daļa cilvēku Jums pateiks…man ir viss, izņemot naudu…….. Patiesība ir šāda –  MAN NAV NEKĀ, PAT SAVSTARPĒJO ATTIECĪBU AR SAVIEM  RADINIEKIEM, VECĀKIEM, BĒRNIEM! – JO ES GANDRĪZ VISU LAIKU VELTU, LAI NOPELNĪTU NAUDU UN NOPIRKTU NEDAUDZ BRĪVĪBAS….. AR KURU, SAVUKĀRT ES VARĒŠU NOPIRKT MAZLIET RADINIEKU UN VECĀKU MĪLESTĪBAS…  Nu PIEMĀRAM UZDĀVINOT TIEM KĀDU NEVAJDADZĪGU KRĀMU NO TV SHOP REKLĀMAS….  

 

Viss kārtībā…es radiniekiem aizsūtīju draugos dāvaniņas un apsveikuma kartiņu… viņiem ar to pietiks… Lai skatās seriālus….  tos debīlos seriālus, kā piemēram „ VIŅAS MELO LABĀK!”  Atraduši ar ko lielīties… Melot tas ir normāli???

 

Šis nav raksts… šīs ir emocijas, kuras ir vērts sajust un pārdomāt!

 

Mīliet savus tuvākos, nepārmetiet tiem to pieļautās kļūdas, jo mēs paši kļūdamies paŗāk bieži! Piezvaniet saviem draugiem, radiem, vecākiem, bērniem…. parunājiet un aizbrauciet ciemos  AR TUKŠĀM ROKĀM!!! Bet aizbrauciet  VIŅI GAIDA JŪS  un ziniet, kas par jokiem – JUMS ARĪ TAS IR VAJADZĪGS, vairāk nekā Jūs varat iedomāties! UN JŪS TO ZINĀT!!!

 

Un atvadoties no tiem atvadieties uz mūžu, jo kāda no šīm skaistajām atvadu tikšanās reizēm TĀDA ARĪ BŪS!

LAIMĪGI cilvēki ir tie cilvēki, kuri savā LAIMĒ var ar kādu dalīties!!!

 

Un atceraties tās sarunas divatā ar sevi: „Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma!”

Mīliet viens otru!

 

/Kaspars Pudniks/

Ieteikt:        
skatīts 2696 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums