Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Lapas

Lapas

Rudens lapas no zara agri vai vēlu nokrīt, viņām visu vasaru kopš dzimšanas zari bija patvērums. Zari neļāva vējam tās aiznest… Bet nu rudens ir pienācis un laiks atvadīties-drošā vietiņa ir kļuvusi nedroša. Un lapas atvadās no zara un krīt… krīt…krīt…

 

Krītošā lapa uzdzen tādas kā skumjas, varbūt priekšnojautu…atdalīšanos, atvadīšanos, aiziešanu. Tās izplauka un nu atdalās. Vēja nestas krīt dzeltēdamas un plīvodamas. Krītot izdejo savdabīgu deju- krāšņu  atvadu deju.

 

Nu viņas ir nokritušas pie tavām kājām… skaistas, daudzkrāsainas…spilgtas-piedzīvojušas pavasari un vasaru…Viņu dzīvošana notiek skaistākajos gadalaikos. Pavasaris un vasara ir visa viņu dzīve. Un varbūt rudenī, pilnbriedā lapas izrāda savu krāsaini uzkrāto pieredzi.

 

Zini, viņas ir daudz pieredzējušas…viņas nekad nav bijušas aizņemtas. Viņu mūžs ir pāris mēneši, toties katru mirkli viņas ir izdzīvojušas. Saullēktus, saulrietus, pērkona negaisu, putnu čivināšanu, saules siltumu…skaistumu, kas ir mums apkārt dien dienā…Skaistumu kas ir, bet paliek nepamanīts, palaists garām…viņas to piedzīvoja! Pa īstam, bez cerībām iegūt un bailēm pazaudēt! Viņas bija pa īstam. Paskaties-tā krāsainība ir pierādijums!!!! Dabas skaistuma un trausluma- patiesuma pierādijums. Nemitīgās mainības pierādījums….

 

Nu viņas ir zemē, citā vidē, nezināmā. Bet neviena neprotestē, viņas ir pieņēmušas savu nokrišanu. Un lai arī tagad pilnīgā vēja varā, tās nekad vairs kokā  pie sava zara neatgriezīsies. Nekad. Nu viņu patvērums ir zeme.

 

Lai arī laiku pa laikam vējš tās pacilā un pasvaida, viņas vienalga atgriežās uz zemes…Un lai cik dīvaini, viņas tur jūtās labi. Koku zaros viņas nevarēja tā īsti viena otrai pieskarties…nu esot uz zemes viņas sajūt viena otras pieskārienus. Kad vējš pieņemas spēkā, viņas ceļo viena pie otras, tusējās…tad vējš viņas aizdzen uz citu vietu-tur pat zemē, bet pie citām lapām un atkal viņas tusējās… Nu viņām ir sākusies pavisam cita dzīve. Zars it kā bija patvērums, bet viņas nevarēja ceļot…Tagad tās nu ir brīvībā!

 

Paies laiks viņas sakaltīs, vēl pēc laika paliks nemanāmas un savienosies ar  zemi…

 

Un tagad tu stāvi- vēro un klausies-viņas klusi kaut ko grib pačukstēt…tik vajag sadzirdēt…

 

Ieteikt:        
skatīts 1945 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums