Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981
Laika pieturas – Madliena 1981

Uzrakstītie mirkļi - Atlaist nevis paturēt…

Atlaist nevis paturēt…

Un viņa teica-tev jāiemācās dzīvē atlaist nevis paturēt. Paturams nav nekas. Tu ļoti labi esi iemācījies paturēt, bet vai tik pat labi proti arī atlaist? Nekas nepaliks pie tevis uz visiem laikiem.  Tas nenozīmē, ka viss jāaizmet prot, no visa jāatbrīvojās.  Tev tikai jāiemācās atlaist.

 Viņa zināja, ko runāja, jo visu dzīvi bija cietusi no sava ieraduma paturēt.  Ieraduma paturēt un nemācēšanas atlaist. Viņas acis ir asaru pilnas. Viņai sāp. Viņa iegūst, grib paturēt un zaudē. Iegūst, grib paturēt un zaudē… Prieks iegūtais pārvēršas par zaudētā asarām, kad pienāk šķiršanās brīdis. Viņa zināja- kaut kad būs jāatlaiž, bet ar sirdi tam neticēja. Zināja, bet vienalga neticēja.  Un netic arī tajā brīdī, kad tas notiek…iestājas šoks.

 Un viņa teica- tev jāiemācās atlaist nevis paturēt.  Puķe  uzplaukst, zied un novīst. Un to noplūcot tu gribi paturēt tās skaistumu. Bet to nevar… Tu vari priecāties par tās skaistumu kamēr tā zied.  Cilvēks piedzimst, dzīvo un nomirst. Un tu gribi viņu paturēt…bet nevar…. Neko tu nevari paturēt. Neko…

Caur plaukstām iztek ūdens…Iztek nevis turās. Uznāk negaiss un uzspīd saule. Uznāk nevis paliek.

 Tev jāiemācās būt tuvumā, un būt gatavam jebkurā brīdī atlaist. Būt un atlaist.  Mēs protam paturēt nevis atlaist. Mēs protam sažmiegt ar spēku, bet neprotam atlaist ar prieku.

 Kamēr esi, tikmēr esi ar prieku. Un jo vairāk tu sapratīsi, ka tas neturpināsies mūžīgi, jo mazāk garlaicības izjutīsi, mazāk kavēsies ikdienas pelēcībā, tāpēc, ka sapratīsi- esmu tikai kādu brīdi. Un kapēc esot kādu brīdi neizbaudīt to, jo tas nekad vairs neatkārtosies?  To sauc par mācēšanu atlaist. Jo tad, kad paies, tad nebūs ieraudma paturēt. Tad tu ļausies mainīgumam-viss nāk un paiet, nāk un paiet….

Tad tu  stāvot pie jūras negribēsi tur palikt uz visiem laikiem, bet baudīsi savu stāvēšanu, jo zināsi agri vai vēlu tā beigsies.

 Viņa zināja, ko runāja. Tikai es gribu, lai man PIEDER! Gribu un viss! It kā no manām gribēšanām viss būtu atkarīgs…

Jā…bet kas patiešām man pieder?! Hmmm….Interesanti. Viss kas man pieder nav uz visu laiku..tikai pagaidām…

 

Ieteikt:        
skatīts 2060 reizes
Atpakaļ

Jaunākie raksti

Es ciešu no savām gaidām
Es ciešu no savām gaidām

Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]

Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…
Līdz pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst…

Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]

Pierakstīties jaunumiem

Ja vēlies uzzināt, kas jauns Slīdē, vari šeit ierakstīt savu vārdu un e-pastu - mēs paziņosim!

Sazināties ar mums